Kur raudāt?

Kad man gribas raudāt, to daru. Vienalga par apkārtējiem. Es gan to atklāti necenšos parādīt, bet jā - esmu raudājusi gan darbā, gan sēžot parkā uz soliņa, gan mājās, gan Parīzē pie Luvras :D
Esmu emocionāls cilvēks un man asaras ir gan skumju, gan aizkustinājuma, gan stresa dēļ.

Esmu ļoti emocionāla. Skatoties kādu filmu/seriālu, kur notiek, kas bēdīgs, sēžu un raudu. It īpaši, ja tas attiecas uz dzīvniekiem, tad vispār nevaru pārdzīvot, lai gan it kā saprotu, ka tā nav realitāte :D aizvakar skatījos X-faktoru, kas notika pirms 4 gadiem un pirms pusfināla izbalsoja meiteni, kura tāā raudāja, ka es raudāju līdz. Jā... tāda nu es esmu.

Ja tas ir personīgs emocionālais pārdzīvojums, tad negribu, lai to kāds redz un raudu vienatnē. Dažkārt paliek labāk izraudoties, jo savādāk nemāku izlādēties - nekliedzu, neplēšu traukus, bet raudu.

Es nezinu, vai eksistē tāds cilvēks, kurš mani labi pazīst, bet nav redzējis raudām. Esmu ļoti raudulīga un vienkārši nevaru brīžiem noturēties. Protams, cenšos tad pazust no citu acīm, bet citreiz vnk nevaru neko noturēt sevī.

Oi, es esmu raudājusi visur kur, bet tie tādi ārpuskārtas gadījumi :D Autobusā - vienreiz pēc nenokārtota braukšanas eksāmena, otrreiz pēc (kā man likās) neveiksmīgas darba intervijas, lidostā, lidmašīnā, autoostā :D Pāris reizes arī darbā - pēdējā reize bija dēļ tā, ka kolēģe pateica skarbāku vārdu, bet to norakstu uz savu šī brīža stāvokli, jo hormoni dara savu :D Protams, ne jau visu kolēģu klātbūtnē, bet WC.
Bet parasti atļaujos raudāt tikai mājās, vienatnē vai vīra klātbūtnē.

Raudu tikai vienatnē. Ir bijis, kad grūti noturēties, kamols kaklā. Bet tad meklēju kur aizskriet vienatnē. Vispār nezinu vai kāds mani ir redzējis raudam. Es ļoti labi kontrolēju savas emocijas.

No prieka nekas neesmu raudājusi.

man bija šajā sakarā gadījums par raudāšanu, kuru nekad neaizmirsīšu.

pavadīju savu toreizējo draugu uz lidostu (es dzīvoju ārzemēs tajā laikā), viņš brauca uz savu valsti sagaidīt Zsv un Jauno gadu ar ģimeni, un atvadoties viņš man pateica, ka atpakaļ vairs nebrauks, ir ir nolēmis mainīt savu dzīvi utt un nekādi turpmāki sakaru piedāvajumi ar mani netika izteikti :)

nu, es īsti neatceros, kā tiku no tās lidostas prom, tikai atceros, kā sēdēju metro ceļā uz mājām un man visu laiku lija asaras, un man nebija saulesbriļļu, ko uzlik.... tās bija varen pazemojošas 4-50 minūtes, jo metro sēž viens otram pretī, un protams cilvēki skatījās :)

Agrāk raudāju bieži, tagad- ļoti reti. pēc dzemdībām biju raudulīga,kaut tik tāpēc, ka mazais raudāja naktīs un nevarēju izgulēties. Tīri emocionāli. Bet tagad ir tā, ka gribētos dusmas caur asarām izlaist, bet nemāku :D Darbs ar sevi un raudāšana pazūd. izņemot filmas un tādas lietas. Esmu ļoti līdzjūtīga būtne.

Man jau arī šķiet, ka tās asaras izspraucās uz āru - kad ir sakrājušās negatīvas emocijas.
Man tā reizēm ir - ka mērs laikam ir dikti pilns un tad atliek notikt kaut kādam sīkumam (izbirst miskastes maiss, atsitu roku netīšām, saplēšu kaut ko,utt.) - un tas ir tas pēdējais piliens un asaras tek!
Ne jau par to sīkumu - bet par iekšējo emocionālo stāvokli.
Vīra klātbūtnē esmu raudājusi - gan skatoties filmu, gan kašķējoties, gan aiz slikta garastāvokļa vai, ja darbā kaut kas neiet - bet viņam tad parasti paliek ļoti manis žēl un saka, lai neraudu un cenšas visādi mierināt.
Vecāku klātbūtnē laikam sen nav sanācis raudāt..

Prieka asaras parasti nav kā asaras - bet kā kamols kaklā un miklas acis.. Kad mazais krsutdēls pirmo reizi pateica "es tevi mīlu!", kad tiku bildināta un kāzās:)

Es domāju, ka esmu diezgan emocionāla. Un, ja nāk tas raudiens - tad ir jāizraudas.

Vienreiz darbā bija liels čēpē zvanīju priekšniecei un runājot sāku raudāt.. Viņa man tāda racionāla un foršā - salika man visu pa vietām:)

Nekaunos drauga priekšā raudāt. Zinu, ka vienmēr paņems klēpī, samīļos un vienkārši ļaus izraudāties. Un mammas priekšā nekautrējos. Viņa vienmēr mani prot sapurināt, kaut kā vienmēr prot parādīt situācijas iznākumu.
Darbā vienu reizi izraudājos, bet tam nebija nekāda sakara ar darbu. Ar kvalifikācijas darba rakstīšanu un viss bija tik sakāpināts, ka sāku raudāt kā maza meitene.
Kāpēc raudu? Jo viss sakrājas. Nav lielu problēmu, kuras būtu jārisina. Ikdienas tādi mazi pārpratumi, kaut kādas radušās emocijas krājas, krājas, līdz vienā dienā bļodiņa ir pilna līdz ar malām un tad to vajag izliet. Tad atkal bļoda var krāties :D

Drauga priekšā raudāt nekaunos, vecāku priekšā pēdējā laikā kaunos gan, tāpēc, ja esu pie viņiem un ir jāpinkšķ, tad daru to dušā.

Darba vietā cenšos neraudāt, lai gan diezgan bieži esmu novesta līdz asarām, kad vaininieks bija prom, pa durvīm ārā, tad asaras izsprāga kā pupas :D Citreiz ir tā, ka tas vaininiks darbā stāv pie mana galda un vēl runā, bet es jau knapi valods, tajā brīdī cenšos uz to cilvēku neskatīties, jo parasti acīs jau ir asaras un citreiz gadās jau, ka knapi, knapi un asara jau gar vaigu norit. Principā nepatīk, ja mani redz raudot, jo manuptāt tas asociējas ar bērnešķīgumu.

kāpēc raudat? Ja ir problēmas - tās vajag risināt, nevis apraudāt.

Ne vienmēr raudāšana ir dēļ kaut kādām pasaulīgām problēmām. Bieži vien sanāk apraudāties, jo sakrājies stress, negatīvas emocijas vai saņemts kāds aizvainojums. Ja cilvēks ir emocionāls un kāds viņam kaut ko uzbrauc, kaut kā aizvaino pilnīgi bez iemesla, tad tas ieduras sirdī un ir asaras.

Raudu ik pa laikam, tieši tāpēc, ka sakrājas stresi, negatīvas emocijas un vienā brīdī viss iet pāri malām un asaras vairs nav valdāmas.

No prieka laikam man nācies vienu reizi raudāt. Tas bija vasarā, kad māsa precējās. Kad noskanēja pirmās notis, jau tā dīvaini palika, kad ieraudzīju pašu māsu kleitā- tad nu sākās, tā raudāju. Ja būtu zinājusi, ka tā būs, būtu paņēmusi kabatslakatiņu līdzi. :D
Pēc kāzām māsa teica, ka es tik sirsnīgi esmu raudājusi, ka pat vedējam esot sagribējies raudāt. :D
Bija diez gan stulba sajūta, bet nekas. No malas tas, droši vien, izskatījās sirsnīgi. Jautāju to draugam (viņš kāzās bija fotogrāfs un tad pat runājuši vēl nebijām), viņš teica, ka tas ir normāli un bija mīļi, ka manas emocijas tādas bija. :)

Bet par bēdu asarām. Parasti cenšos, lai neviens neredz. Taču ir nācies tā, ka sēžu skolā un asaras birst. Un tik ļoti nepatīkami, ka grupas biedri (tas bija profenē) savā strapā viens otram saka: "Redzi, Sanda par kaut ko raud." Gadās, ka tā. Tajā laikā tas notika diez gan bieži tā. Taču grupas biedri zināja arī iemeslu. Tas bija tad, kad puisis, kurš mani piekāva, šantažēja mani, lai tomēr paņemtu viņu atpakaļ.

Aaa, un, kad esmu nokaitināta, bieži vien raudu. Citi kliedz, bļauj, bet es raudu.

Laimīgās tās, kas neraud... Es gan raudu kā minimums vienu reizi nedēļā. Dažreiz vairākas reizes nedēļā :(

Darba laikā raudu tualetē. Mājās, ja esmu viena, raudu tāpat. Nekautrējos raudāt arī savas ģimenes priekšā, draudzeņu.

Da visi draugi domā, ka esmu stipra un nekad neraudu, bet esmu ļoti emocionāla. Ģimenes priekšā varu raudāt un varu neraudāt, atkarībā kāds iemesls. Ārpus mājas nekad neraudu. Varbūt esmu kādas 2 reizes sākumskolā un bērnudārzā, bet pēc tam vispār nekad.

Nespēju raudāt citu cilvēku klātbūtnē, lai cik slikti būtu, vnk nespēju. Vai nu vienatnē vai drauga klātbūtnē, viņš ir vienīgais cilvēks, kura klātbūtnē spēju raudāt. Bet es reti raudu.

Bieži vien sanāk apraudāties, jo sakrājies stress, negatīvas emocijas vai saņemts kāds aizvainojums. Ja cilvēks ir emocionāls un kāds viņam kaut ko uzbrauc, kaut kā aizvaino pilnīgi bez iemesla, tad tas ieduras sirdī un ir asaras.

+

Mani ļoti viegli saraudināt. Esmu raudājusi gan draugu, gan citu cilvēku priekšā. Esmu raudājusi uz ielas, esmu apraudājusies darbā. Es esmu tāda, kāda esmu. Toties, kad paraudu, man pāriet jebkādas negatīvās emocijas. 5-15 minūtes, un galva ir pilnībā skaidra, un daudzas lietas atrisinās vai arī vairs nešķiet tik sliktas. Es noteikti neesmu no tiem, kas baigi tur visu sevī un tad vienā dienā aiziet pakārties. Ir jau arī tādi, kam bieza āda un viss ir pupu mizas. Cilvēki ir dažādi. Es izraudos, saņemos un visu nokārtoju. :)

Man būtu jautājums - kāpēc raudat? Ja ir problēmas - tās vajag risināt, nevis apraudāt.

Ne viss ir atrisināms, par atrisināmām lietām neraudu. Piemēram, traki raudāju pirms dažiem mēnešiem, kad pēc 14 gadu ilga mūža mans mājdzīvnieks nomira. Šī laikam nav lieta, ko vēl bija iespējams atrisināt.

Es driizaak nesaprotu prieka asaras. Nekad taa nav bijis, ka raudu no priekiem

+
es arī to nekad neesmu piedzīvojusi, jā ir prieks, saviļņojums, bet raudāšana man ir tikai no negatīvām emocijām.

Tiešām - ko nozīmē risināt? Kā var atrisināt, piemēram, nelaimīgu mīlestību?