Kur raudāt?

Autobuss ir vislabaākā vieta - sēdi uz vietas un dzīve paiet tev garām. :D
Kādu gadu neesmu vispār raudājusi.

Raudu vientulībā, bet gadās, ka nevaru asaras novaldīt arī tuvinieku klātbūtnē. Darbā neesmu raudājusi nekad, tāpat arī svešinieku klātbūtnē.

Es nekautrējos raudāt drauga priekšā, bet kautrējos to darīt ģimenes priekšā. Bet ideālā variantā ielienu kādā stūrī un izraudos, ja ir vēlme. Vai arī to daru dušā.

No prieka asarām nekautrējos. :)

Man būtu jautājums - kāpēc raudat? Ja ir problēmas - tās vajag risināt, nevis apraudāt.

Es personīgi pēdējo reizi raudāju brālēna bērēs, kas bija pirms 5 gadiem (attiecīgi gan radu, gan draugu, gan svešinieku klātbūtnē). Man laikam ļoti grūti saprast raudāšanas iemeslus... OK, skatoties filmas/raidījumus ar nežēlīgu izturēšanos pret dzīvniekiem paliek mitras acis, bet to par raudāšanu īsti nevarētu nosaukt.

atkarībā par ko tas raudiens.. visbiežāk vientulībā, citreiz ar tuviniekiem, draugiem. ir gadījies arī ar asarainām acīm staigāt starp draugiem, svešiniekiem.
par prieka asarām - nē, nekautrējos :)

Es reti raudu. Ja uznāk, tad itkā jau meklēju tādu klusāku vietu, bez lieciniekiem. Taču ir bijis, ka raudu tuvinieku klātbūtnē un no tā īpaši nekautrējos, jo tie jau ir savējie, un vienu reizi traki pinkšķēju darbavietā - tā bija mana pirmā darbadiena jaunā vietā un kaut kāda idiote, kura mani pirmo reizi redzēja, atļāvās pazemot mani visas sapulces priekšā ne pa ķeksi... Nu neko - no kabineta izgāju lepni, bet pēc tam stundu sņukstēju WC...

Es varu raudāt drauga un mammas klātbūtnē, bez kaut kādas kauna sajūtas vai "ko par mani padomās". Esmu raudājusi arī labāko draudzeņu klātbūtnē, taču pārsvarā to daru tad, kad esmu viena, jo tad neviens neuzdod liekus jautājumus :D

Prieka asaras varu nobirdināt jebkur - par tām nejūtos neērti.

The-boss, nuuu ir ļoti emocionāli cilvēki un arī tieši pretēji, kā nekā neesam jau vienādi.
pēdējo reizi raudāju, kad zaudēju mājdzīvnieku, nu tur neko es nevarēju risināt :)

Man būtu jautājums - kāpēc raudat? Ja ir problēmas - tās vajag risināt, nevis apraudāt.

Raudu, kad sakrājas negatīvas emocijas un stress. Tā ir tāda kā atbrīvošanās no visa negatīvā, izlādēšanās. Izraudies un šķiet, ka dvēsele kļūst spodrāka.
Ne vienmēr tās ir kaut kādas reālas problēmas, kuras vajag risināt. Citreiz labākais risinājums ir izraudāties un tad viss pāriet kā ar roku noņemts.

The-boss - Ir ļoti emocionāli cilvēki, tāda esmu arī es. Piemēram, vakar raudāju, jo jutos tik ļoti iztukšota no visiem skolas darbiem un to, kas notiek man apkārt, ka nu viss. Asaras bira pašas no sevis. Neko - paraudāju un palika vieglāk.

Man būtu jautājums - kāpēc raudat? Ja ir problēmas - tās vajag risināt, nevis apraudāt.

Nu kaa - paraudu paraudu, un tad risinu probleemu :D

Es driizaak nesaprotu prieka asaras. Nekad taa nav bijis, ka raudu no priekiem

Raudu vienatnē. Vai vismaz cik vien iespējams cenšos tā darīt un izvairos no raudāšanas publiski vai drauga klātbūtnē. Nepatīk, ka cilvēki redz mani vāju vai sāpinātu. Tāpat nepatīk, ka svešinieki no blakus krēsliem redz, ka izrāde/filma manī tādas emocijas ir izraisījusi.
Protams, ir reizes, kad neizdodas ''noturēt iekšā'' vai noturēties un neraudāt līdz tikšanai dzīvoklī, bet nu...tad nav forša sajūta.
Tomēr, cik iespējams - cenšos turēties un raudu, kad esmu viena dzīvoklī vai vismaz, kad esmu atradusi nomaļāku vietu, kur mani neredz.

wc spiežot kluci.

Pārsvarā cenšos raudāt vienatnē,jo nepatīk,ka citi(svešie) redz mani tādu sāpinātu,viegli ievainojumu!
Vienīgais brīdis,kad visi(gan sveši,gan savējie)ir mani redzējuši raudam ir periods,kad samierinājos ar mammas zaudēšanu(pirms gada). Tad ,tikai dzirdot vārdu "mamma", man acīs sariesās asaras,ko nespēju novaldīt! Tagad esmu iemācījusies šīs asaras "norīt" un neizrādīt..ja paliek par grūtu-izraudos vienatnē!
Par ne tik dramatiskām lietām mani šķiet raudam ir redzējis vien mans vīrietis(gan par emocionālām filmām,gan ikdienišķiem sīkumiem) un manas māsas,bet arī ne bieži.
Esmu ļoti emocionāla,tāpēc sanāk raudāt ik pa laikam,bet to vienmēr daru vienatnē,jo tā savā ziņā ir kā spriedzes noņemšana-izraudu un jūtos labāk!
Lai apvaldītu asaras,mans paņēmiens(kas man lieliski strādā)ir tajā brīdī sākt galvā rēķināt-tad domas novēršas no emocionālās puses uz loģisko un asaras atkāpjas!

No prieka asarām gan nekaunos!
Arī no tām asarām,kas rodas no tādas smiešanās,ka visas maliņas sāp,nekaunos!

skolā vai darbā cenšos neraudāt,bet ja jūtu ka būs raudiens skrienu uz tualeti uz ielas vēl nedaudz sanāk noturēties.

Es raudu, manuprāt, vairāk kā vajadzīgs, bet nu jau lēnām tieku ar to galā... Protams, visērtāk ir raudāt vienatnē. Taču nekaunos no savas mammas un drauga. Ir gan gadījies apraudāties ne pārāk nopietnu iemeslu dēļ (kad sakāpinātas emocijas un vēl nervus kutinoša situācija) arī draugu un pat kursa biedru klātbūtnē, bet vienmēr cenšos noturēties līdz pēdējam, jo mani ļoti kaitina, ka tad visi parasti saskrien man apkārt un pažēlo, kaut arī tas it kā ir mīļi, man nepatīk, ka mani žēlo. :D

Un no prieka asarām nekautrējos. :)

Vienīgie cilvēki, kuru priekšā raudu- vecāki, draugs (ja ir attiecības uz to brīdi) un atsevišķi ārsti- ārstu kabinetos tiek aizskartas manas lielākās dzīves problēmas (veselība) un nespēju asaras noturēt viņu priekšā. Nez ko rindā gaidošie pacienti padomā, kad es iznāku no ārstu kabinetiem ārā nobimbājusies :)

Esmu raudājusi drauga priekšā kādas 3x 5 gadu laikā. Labāk izvēlos dušu, ja uznāk raudamais :D