tu esi pati labākā kompānija sev!

kad krāsojos, mēdzu komentēt katru darbību, it kā būtu Youtube makeup guru or smth. kad taisu ēst, notiek tas pats, it kā piedalītos kādā kulinārijas šovā. reizēm, kad esmu viena mājās,un galvu nomoka kāda problēma, cenšos to ietērpt vārdos, tad tā mazliet parunājos ar sevi, tas labi palīdz sakārtot domas. :)

Gadās. :D Atgādinu sev, ko nedrīkst aizmirst paņemt vai izdarīt. Ar kaķi arī sanāk aprunāties. :D

Jā, bieži ar sevi sarunājos, reizēm arī publiskās vietās, bet tad cenšos tā klusāk. :D Nu, piemēram, aizeju uz veikalu un saprotu, ka neatceros pat pusi no tā, ko vajadzēja nopirkt, tad arī pajautāju sev, kāpēc tāda muļķe biju, ka nepierakstīju. :D

Jā, reizēm gadās. Nekādi baigie runas plūdi tie gan nav, pārsvarā tas ir viens un tas pats, kad atceros, ka esmu kaut ko aizmirsusi, vai izdaru ko tizlu tad skaļi pasaku sev: "Muļķe!" vai "Zoss!". Vēl dažreiz, lai kaut ko uzreiz neaizmirstu pirms paspēju kaut kur pierakstīt, atkārtoju to lietu vairākas reizes skaļi, piemēram: "14:55, 14:55..." Tas arī viss.

Nekādas slavas dziesmas sev nedziedu, neuzmundrinu sevi un neko citu arī sev nesaku. Vārdu ''tu'' attiecībā uz sevi nekad nelietoju, tas man liekas savādi.

Jā, bet es iztēlojos, ka sarunājos ar kādu konkrētu cilvēku, kuram kko stāstu :D nevis sadalu sevi 2 personās :D

jā es sarunājos ar kaķi,citreiz,kad taisu ēst iedomājos,ka esmu kulinārijas šovā un sarunājos :D es biežii mājās ar sevi sarunājos :D

Šitais te viss ir par masturbāciju?

ui, cik tu skaisti esi saziedējusi šorīt! vai pēc kāda īpaši tizla izgājiena sev pajautāt "nu kas tas vispār bija?", tad jā, gadās. Izvērstus monologus gan neveicu

Man līdzīgi - reizēm, kad dziļi aizdomājos, tad pasprūk skaļi neliela frāze vai komentārs, bet tā speciāli nemēdzu sarunāties pati ar sevi. Man drīzāk ir ļoti izteikta mīmika. Varu pie sevi domāt par dažādām situācijām, nepamanot, ka līdzi veidoju attiecīgas grimases.

Ar sevi sarunājos domās. Citādāk laikam nē. Bet, neskatoties uz to vai citi dzird vai nē, man patīk sarunāties ar saviem suņiem. :D

Šķiet, ka ir cilvēki, kuri iedvesmojas no mūsu diskusijām :)

Žurnālā Lilit (aprīļa izdevumā) varat lasīt rakstu - Runā ar sevi!

Reizēm runāju ar sevi, publiskās vietās parasti to daru domās un tad netieši veidoju atbilstošas grimases un šķobu seju dažādās izteiksmēs

Ak Dievs, es tomēr neesmu vienīgā tāda. :D Man jau dažreiz sāka likties, ka varbūt ar mani kaut kas nav kārtībā, bet nē, viss ir vislabākajā kārtībā. :D

Pati ar sevi mēdzu runāites tikai domās. Dažreiz, kad ļoti kaut ko cenšos izdarīt, tad sanāk pie sevis klusi kaut ko burbināt.
Vienīgi, kad, viena pati esot, izdvešu kādus vārdsus ir tad, kad ņemos pa virtuvi, klausos mūziku un dziedu līdzi. :D
Nesen mājiniekiem pajautāju, vai viņiem tas netraucē, ka šķībi greizi dzied, bet izrādās, ka neviens to nav dzirdējis. :D

Kad esmu mājās viena pati vienmēr sarunājos ar sevi. Runāju par to ko daru/darīšu, par ko domāju.. nu pilnīgi visu, kas man galvā. Labi, ka draugs nav pieķēris.. laikam smietos par mani visu mūžu :D

Un es domāju ka vienīgā esmu tik dīvaina. :D