tu esi pati labākā kompānija sev!

Es arī ta daru :D neuzskatu par neko traku :D Ar kaķi arī runāju :D

Es runāju ar sevi pat publiskās vietās, parasti gan starp pazīstamiem cilvēkiem vai koleiģiem. Parasti to daru kad cenšos sevi motivēt vai rosināt domāšanu lai ko ātrāk/labāk paveiktu.

Mana mamma ar tā dara un kad prasu kapēc viņa man vienmēr ir atbildējusi un es ar tagad tā pat saku "Kādreiz tak vajag ar kādu gudru cilvēku parunāt" :D

Jā, sarunājos ar sevi, piemēram, badmintona sacensībās, ja man kas nesanāk uz laukuma skaļi saku - kas tas? Ko tu dari? Utt.

Es runāju skaļi ne tikai ar sevi, bet arī ar kaķi (tas vel ir normāli), ar ēdienu, ar puķēm, ar istabas augiem, ar mēbelēm :)

Es skaļi ar sevi nerunāju, bet sarunu veidoju galvā, citreiz sanāk interesantas grimases domas laikā un tad mans mīļums par mani smejas :D

Pārsvarā es runāju ar kaķi.

Ar sevi...tad, ja kko atgādinu sev(no sērijas ''vispirms izdari to, tad šo un neaizmirsti, ka tev jāizdara tas'') vai arī ja ko pārmetu sev.
Publiskās vietās gan izvēlos runāt ar sevi prātā, jo tas būtu par daudz dīvaini darīt to skaļi.

Jā, mēdzu dažkārt runāties ar sevi. Uzskatu to par normālu parādību, jo man tas palīdz labāk izprast situācijas/ domas utt. :)

Neveiklām situācijām -



:D

Es diezgan regulāri sarunājos pati ar sevi gan esot viena pati mājās, gan ar vīru, kad piemēram taisu virtuvē ēst, bet viņš istabā sēž pie Tv. :)
Kad manējais pirmo reizi dzirdēja, ka es sarunājos pati ar sevi, viņš kādu laiciņu stāvēja pie virtuves durvīm un ar smīnu skatījās uz mani līdz es viņu pamanīju. Viņš pajautāja vai es tā bieži daru un es atbildēju, ka es pati sev esmu pati labākā sarunu biedrene, jo neviens tak neiebildīs man un neteiks, ka man nav taisnība. :D

Jā, gadās diezgan bieži. Neviens cits mani tik labi nesapratīs un nespēs sniegt tik labus padomus :D

RedRed, nopietni?Un ko tu saki savam eedienam?"Pelmeniit,tu esi tik gards,tuliit atnaaks ciemos tavs draudzinjsh kreejuminjsh un juus abi lidosiet man mutiitee!"???? :D

Es agrāk mēdzu runāt, gatavot ēst. Piemēram, iztēlojos, ka esmu kulinārijas šovā un tad nu skaļi apspriedu katru savu darbību. :D

Mad Haha :D
Nē, nejau tik slimi :D
Piemēram pasaku rīsiem, ka viniem tagad jāvārās, gaļai pasaku, lai nedomā piedegt, utt.. :D :)

Prieks dzirdēt, ka jūsu = mūsu ir tik daudz! :D

Man reizēm patīk iztēloties dažādas situācijas, tad iztēloties savu rīcību,ka arī sakāmo, ko saku skaļi :D

Es sarunājos ar sevi citreiz vakaros, kad esmu viena un nomākta :D Visu laiku domāju, ka ar mani nav kaut kas kārtībā, bet re kā, ne es vienīgā tāda :D

Mad

Un es kā pie reizes tieši ēdu pelmeņus ar krējumu :D Laikam būs jāparunā ar viņiem :D

Man arī likās, ka es vienīgā tāda dīvainā esmu, bet re ka nav nemaz tik traki.

Publiskās vietās ar sevi nesarunājos, ja nu vienīgi ''Evisa, saņemies, tev tas ir jāizdara/neslinko/beidz dusmoties par niekiem/pasmaidi, tu esi vislabākā! utml.'' :D

Bet mājās, kad esmu viena, skaļā balsī ar sevi runāju. Ir pat interesanti un man patīk, lai arī cik tas jocīgi man pašai nešķistu. :D

Es īsti nesaprotu, ko nozīmē tā sarunāšanās ar sevi. Ja runa ir par parunāšanos ar dzīvnieku vai pateikšanu puķei - ui, cik tu skaisti esi saziedējusi šorīt! vai pēc kāda īpaši tizla izgājiena sev pajautāt "nu kas tas vispār bija?", tad jā, gadās. Izvērstus monologus gan neveicu. :D
Bet ir gadījies, ka eju pa ielu, atceros kādu izcili neveiklu situāciju un esmu tik ļoti iegrimusi sevī un apcerē, ka skaļi pasaku "tik stulbi!". Vai arī man austiņās skan kāda dziesma, kura ļoti, ļoti un es attopos, ka skaļi esmu iedziedājusies tai līdz. Bet tas parasti beidzas ar sasmaidīšanos.

Reizēm runāju ar sevi, publiskās vietās parasti to daru domās un tad netieši veidoju atbilstošas grimases un šķobu seju dažādās izteiksmēs :D

Man laikam ir tāpat. Bieži sanāk tādi uzmundrinājuma vārdi sev "saņemies! Tas taču nav grūti! Es to varu! ". Vai arī kādās savādās un neplānotās situācijās "Ārprāts! Kas notiek? Kas tas bija?" ,un dažkārt kāds svešinieks uz maniem jautājumiem atbild. :D Citreiz pārskaitu,kas ir izdarīts ,un kas vēl jādara.
Tāpat kā RedRed,es runāju ar ēdienu,to gatavojot,vienkārši nemanot sanāk : "lūdzu,lūdzu tikai nepiededz!" vai kaut kas tamlīdzīgs. :D
Runāju arī ar dzīvnieciņiem. Dažkārt kaut ko aizdomajos,savā nodabā smejos,smaidu un vaibstos. Dažkārt,kad īpaši garlaicīgi un jāgaida kāda vizīte,iedomājos sevi visādās situācijas,un kaut ko stulbi tēloju. :D

Bet nav ko stresot,katram piemīt kādas dīvainības.