Kad savos 20 nav bijušas attiecības, un pati apzinies, ka nu neesi ne krokodīls, ne dīvaine, un tomēr baudi to brīvību, jaunību... bet reizē aizdomājies arī par to, kāpēc tad nav nekas sanācis ar tiem, ar kuriem ir bijušas tās tikšanās.. ar ko tad es savā uzvedībā viņus atgrūžu? Ir man draudzenes teikušas, lai izkāpju no rāmjiem, neesmu tik nopietna, visu tveru vieglāk... bet, kad priekša ir foršs puisis, protams neko negribas sasteigt, bet neviļus tomēr aizdomājos par kkādu mistisku nākotni... kā kļūt ne tik nopietnai attiecībā ar pretējo dzimumu? Liekas, ka ar to atgrūžu visus pretendentus :D kā tāda siena, kas stāv starp puisi un mani, kas traucē būt atbrīvotākai, nenopietnākai, dzīvot brīvāk, attiecīgi gaisotne arī būtu citādāka, bet, lai cik es par to domātu, nu nesanāk ... :) vai tās ir bailes tikt sāpinātai, izmantotai?
261
