Virietim poligamija ir organiski ierakstita lieta, savukart sievietei viss sakas un ari beidzas prata un, ja vina patiesi mil, tad neviens un nekas vinas uzmanibu nepiesaistis citam partnerim.
poligāmija vairāk ir kultūras iezīme. vīrieši vienkārši evolucionāri ir tendēti radīt pēc iespējas vairāk pēcnācēju no vairākām partnerēm, tāpēc arī fizisku krāpšanu uztver daudz sāpīgāk, nekā emocionālu. tas skaidrojams ar to, ka vīrieši nevar būt droši, ka tas bērns nav no kāda cita. savukārt sieviete emocionālo krāpšanu uztver daudz sāpīgāk, nekā fizisku, jo, lai uzaudzinātu bērnu vajag vīrieti blakus, tātad vajag to emocionālo saikni ar vīrieti, t.i., drošību, atbalstu, sajūtu, ka nepametīs. pievilcīgs vīrieša tēls arī vairāk vai mazāk tiek asociēts ar seksualitāti. jo seksuāli aktīvāks vīrietis, jo pievilcīgāks. taču sievietes tēls ir maigs un nevainīgs. dubultā morāle. vīrietis nedrīkst stāvēt pretī savām vēlmēm, bet sievietei ir sevi jākontrolē, pat, ja mūsdienās visi Cosmo un citi glancētie žurnāli daudz atklātāk runā par seksu, vienas nakts sakariem, tomēr līdz galam sieviešu seksuālie sakari sabiedrībā izpelnās lielāku nosodījumu, nekā vīriešu. katra brīva izvēle, kā dzīvot savu dzīvi, līdz brīdim, ka tas nesāpina citus.