Taurini vēderā - vai vienmēr vajadzīgi?

up

Ja jau nav tādu sajūtu, kādas vajadzētu būt, gribētos, kāpēc lieki tērēt laiku?
Ar tagadējo draugu, sapratu, ka gribu kaut ko vairāk jau pirmajā tikšanās reizē, kad viņu ieraudzīju. Biju viņu jau redzējusi iepriekš māsas kāzās. Viņš bija fotogrāfs. Tad pēc dažām dienām viņš man draugos uzrakstīja, ka ieraudzīja mani un nevar aizmirst. Tad nu sarunājām tikties. Kād ieraudzīju viņu, tad, kad tikāmies, man pat kājas saļodzījās.
Arī sanāk tikai nedēļas nogalēs satikties, jo viņš ir no Rīgas, strādā tur, bet es dzīvoju 120 km attālumā no Rīgas. Rīgā es neklātienē studēju. Taču, kad ir izdevība, tad tiekamies. Mēģinu pēc iespējas ātrāk aizbraukt uz Rīgu. Esam kopā vairāk kā 7 mēnešus, tauriņi vēderā ir vēljoporojām.
Iniciatīva satikties? Tā jau bija mūsu abu. Satikties vairāk kā vienu reizi? Man liekas, ka mums abiem bija vienādas sajūtas. :)

Pirms sagāju kopā ar savu vīru, bija viens puisis, kuru ieraugot jau pašā pirmajā reizē man zibens iespēra, tauriņi eksplodēja un dzirksteles pa ausīm leca ārā...satikāmies kādu pusgadu un tarakāni manā galva'sāka aplaudēt stāvus :D Drīz pēc tam sagāju kopā ar savu vīru, viss sākās pavisam mierīgi un lēnām, bet eksplozijām un tauriņu uzbrukumiem, bet turpinās jau 8. gadu... šajās attiecībās tauriņi atnāca daudz vēlāk un pavisam citādi.
Spried pati, kā vēlies darīt. Ne vienmēr tiem kukaiņiem ir tik liela nozīme ;) :D

bet eksplozijām un tauriņu uzbrukumiem - bez

Attiecības , kurās nav to saucamo tauriņu, parasti ir stabilākas un ilglaicīgākas. Jo visi lēmumi tiek pieņemti ar skaidru galvu nevis ar rozā brillēm.

Taureņi - gribēšana kaisle, rozā brilles jau katrs pats izdomā un sev uzliek.


Ar visiem kuriem ir bijusi kaisle jeb tie saucamie Jūsu taureņi, viss ir ātri sācies un ātri beidzies, tāpēc es piekrītu viedoklim, ka labāk, ka to nav. Ne jau pavisam, bet kā galvenais rādītājs. Tad ir pilnīgi cits skats uz lietām. :) Vismaz manā gadījumā. :)

Kad sāku satikties ar savējo puisi, tad sākumā man arī nebija ne tauriņu vēderā, ne kājas ļodzījās, nu nekā nebija. Es gribēju jau šķirties, bet tad pārdomāju. Man tauriņi vēlāk parādījās. :D Un, ik pa laikam viņi man parādās. Esam kopā nedaudz vairāk ka 4 gadus kopā.:)

Manas attiecības ar taureņiem nesākās. Tie parādījās tikai pēc apmēram gada, kad otru biju jau iepazinusi, pret svešiem, neiepazītiem cilvēkiem man nekādu taureņu nav.

Man arī liekas, ka tauriņi nāk vēlāk. Var arī vispār nebūt.
Man, pirms ar draugu sagājām kopā, vispār nebija nekādu tauriņu. Parasts puisis. Nekad nebūtu padomajusi, ka viņš man ieinteresēs un mēs kādreiz būtu kopā, jo vnk nebija mans tips. Bet redz ka liktenis pats visu koriģē. Tauriņi parādījās pēc kāda laika tikai. Varbūt ne īsti tauriņi, bet sajūta, ka, ja nebūs tā cilvēka tad dzīve zaudēs savas krāsas.

Kad es savu (nu jau bijušo) satiku tad likas-ak dievs, nu kāds idiots! nopietni! :D
pagāja pāris mēneši vienkāršā draudzībā un tad kaut kas sagriezās, galvā smadzenes savērpās, kājas kā makaroni, vēderā viss lēkāja, balstiņa trīcēja, taureņi dejoja tango......un atkal pagāja pāris mēneši un galvā tārpi iemetās un tauriņi nomira...
tā kā sajūtas mēdz būt dažādas. :D Es labāk būtu gribējusi,lai viss mierīgāk būtu bijis un uz visu raudzītos ar skaidru prātu :)

Man bija līdzīgi ar tagadējo vīrieti. Kad sākām komunicēt man viņš ļoti simpatizēja,bet tauriņu nebija. Bet momentāli,bez rozā briļļu klātbūtnes,sapratu ka viņš ir īstais vīrietis man,lai precētos,lai būtu manu bērnu tēvs. Tā nu mēs apprecējāmies un esam laimīgi.Bērnu gan vēl nav,vēl to nevajag :)

Ebe - mans stāsts. Arī man nebija to taureņu, kājas neļodzījās un sirds neklapēja nost. Zināju par visām viņa sliktajām īpašībām jau sākumā, bet kad sākām satikties, tad uzzināju par visām viņa labajām īpašībām un iemīlēju tās. Esot kopā vienkārsi jau no sākuma bija tāda bezgala mīļa un droša sajūta, kas pārauga tikai ar laiku stiprās jūtās. Respektīvi, šodien es mīlu viņu vairāk nekā vakar, bet ne tik ļoti, kā mīlēšu rīt.... Ir bijušas attiecības ar taureņiem, bet kad tie pārgāja, tad arī viss beidzās.

Jūs mani te tagad sabiedējāt ar to, ka tad, kad nav tauriņu, viss ir stabilāk. Bet tad padomāju par savu bijušo. Man tur tauriņu nebija. Bijām kopā vairāk kā 2 gadus, bet nu..tagad ir bijušais.
Ar esošo jau nav visu laiku. Tikai dažreiz tā mazlietiņ iekņud. :)
Kaut kad nesen ar ammu runāju par šo tēmu. Viņa teica, ka pat pēc 28 gadiem laulībā ar tēti, viņai dažreiz pat ir tauriņi. Tā kā tas viss ir individuāli. :)

Labi jau ir abos gadījumos...ja ir tauriņi,attiecības liekas vētrainākas,uz daudz ko gan tajā laikā mēs pieveram acis. Ja nav tauriņu mēs visu spējam saredzēt kā ir,bez liekām pārspīlētām emocijām..vairāk ar prātu :)

Forša diskusija.:) nezinu kādēļ,bet man vēl ne reizi nav izveidojušās attiecības ar to,kura klātbūtnē ļodzās kājas,sirds sitas ātrā ritmā un jau no domas par to, ka šis cilvēks man pieskarsies,noreibst galva...
Bet ir bijuši tādi,nu kas sākumā neitrāli patīk, un pēc kāda laika tādi mazi mākslīgi tauriņi jau parādās,bet tās sajūtas ir tādas, ka kkas pietrūkst un ir ne līdz galam...
Domāju, ka labāk tomēr ir, ka uzreiz ir tā iekāre, jo bez fiziskās pievilcības nekā,kad gribas tam cilvēkam pieskarties un sajūta viņa tuvumā ir kā pie kaut kā elektrizējoša pieskarties.. jo tad agri vai vēlu atnāks tas tauriņvecis un visu var momentāli sagrozīt prātu..:)

Labrāt dzirdētu,kādas attiecības meitenēm ir izveidojušās tieši tad,kad ir tās sirdi plosošās emocijas..:)

Ar iekāri ir par maz. Bija vīrietis, kurš padarīja mani traku, sirds sitās un kājas trīcēja, bet mums nekas nesanāca (viņš nebija ieinteresēts). Uzreiz pēc viņa ar pāris dienu starpību satiku savu vīriņu bez taureņiem, bija skaisti, mums kopā sader, bet sirdi nost neklapēja. Pēc apmēram 8-9 mēnešiem rudenī bijām uz draudzenes dzimšanas dienu un tur arī priekšā mans vecais iekāres objekts - 0 emocijas. Kritiski nopētīju, ko es tajā fruktā biju atradusi un sapratu, ka tur nekā, izņemot vēdera presi arī nebija. Toties, kad mans mīļums ienāca istabā, tad karsts caur kauliem izskrēja. Stāsta morāle - ja ir jūtas, būs arī kaisle.

Respektīvi, šodien es mīlu viņu vairāk nekā vakar, bet ne tik ļoti, kā mīlēšu rīt.

Tieši tāda sajūta man arī ir.

Viņa teica, ka pat pēc 28 gadiem laulībā ar tēti, viņai dažreiz pat ir tauriņi.

Mūsu stāžs gan ir vēl tikai 8, nevis 28 gadi, tomēr man arī tā ir, ka tauriņi parādās un visnegaidītākajos brīžos. Un tas norauj jumtu! (sun)

Man pavisam nesen bija ļoti līdzīga situācija.
Puisis bija ļoti jauks un sirsnīgs, šķietami labs kandidāts kaut kam nopietnākam, bet sarunas šķidras un pret viņu neko nejutu, ne arī taureņi.Tur,protams, bija vēl citas blakus lietas,bet nu šis priekš manis bija galvenais. Visu izbeidzu,jo nu vienkārši-ja nav, tad nav.
Negribēju ne viņu mocīt,ne sevi.

Es konkrēti aplauzos. Man likās, ka nu kā no grāmatas-no sākuma iepazinu kā draugu, tad kopā, rauj jumtu nost.....bet pēc 4 mēnešiem ar nemitīgiem taureņiem un pilnīgu caurumu galvā sajutos kā ar sūdainu mietu pa pakausi būtu dabūjusi :D cik pēkšņi viss notika, tik pat pēkšņi vienkārši pazuda un pļjak :(

Patiesībā tam, ka man nekas nesanāca ar to puisi, kas lika zibeņiem man pa ausīm lekt laukā, nav nekāda sakara ar tauriņiem... mums vienkārši abiem tiešām katram savi tarakāni galvā stāvus aplaudēja tolaik. Varbūt, ja būtu satikušies vēlāk , viss būtu bijis citādi. Satiekot viņu nejauši, joprojām ir jocīga sajūta, tomēr tie vairs nav nekādi tauriņi un esmu apmierināta ar to, kā viss ir izvērties.