Man bija ļoti oriģināls bildinājums, Valentīndienā tas notika. Tagad lasot te, saprotu, kā lepojos ar savu vīrieti, cik nopietni viņš tam gatavojās un kā varēšu to stāstīt mazbērniem. Te gan publiski to nerakstīšu, negribu, lai kāda atpazīst , jo nezinu nevienu, kam ir bijis šāds bildinājums, un vispār to pat visiem nestāstu, tikai pašiem tuvākajiem :) Es pinkšķēju kā tāda maza meitene un vēl 2 dienas neticēdama, skatījos uz gredzenu visu laiku :D Nu jau esmu saradusi ar to visu un pārņemta ar gatavošanos kāzām.
Gredzens zelta ar akmentiņu. Varbūt nekas īpašs, bet nekad neiemainītu šo bildinājumu pret, piemēram, brilliantiem. Man gredzens nav tas svarīgākais, bet to pašu mirkli un kā tas notika, es nekad neaizmirsīšu. Esmu priecīga, ka tas notika, jo ilgi es vairs gaidījusi nebūtu, bijām kopā jau ļoti ilgi un mani jau tas sāka grauzt, kāpēc tas nenotiek, vai es neesmu tā vērta. Ok, no vienas puses ir labi, ka nebildina pēc gada vai diviem, jo mēs šo ilgo gadu laikā esam izgājuši kopīgi cauri visam iespējamajam, līdz ar to lielāka iespēja, ka spēsim nākotnē tikt galā ar visu, kas mūs sagaida un nodzīvot kopā visu mūžu, un tomēr es jutos ļoti nevērtīga savā ziņā un nekad nesapratīšu sievietes, kas var dzīvot kopā tāpat, bez kāzām un vēl bērnus dzemdēt. Man vienmēr ir bijusi nostāja, ka bērniem ir jādzimst laulībā. Nezinu, varbūt esmu vecmodīga, bet beidzot es esmu laimīga, ka viņš uz to saņēmās. Uzskatu arī, ka bildinājumam ir jābūt vīrieša lēmumam, tāpēc to tik ilgi gaidīju un nekad par to īpaši nerunāju un necentos pamudināt uz to. Nu es vismaz zinu, ka viņš to patiesi no sirds vēlas un viņa vārdi, ka viņš ir pārliecināts, ka esmu viņa īstā uz mūžu, liek man joprojām lidināties dažus metrus virs zemes, it kā mēs tikko būtu iemīlējušies (l)
1136
