Neesmu mamma, bet saprotu, ka tām, kas sevi pirms bērna ir pucējušas, bet vairs nepucē, visa enerģija aiziet sīcim, un tur aizņemtība ar negribēšanu (no sērijas - kāda jēga?) iet roku rokā. Ja māmiņa pēc negulētas nakts ir piecēlusies aizpampušām acīm, kāda tur pucēšanās un krāsošanās. Slikti jūties, slikti izskaties. Otrs variants - prāts ir tā pārņemts ar mazo, ka par sevi nedomā, kas itkā ir labi priekš bērna, bet sieviete ir sieviete, par sevi jārūpējas ir ikvienam. Es ar to nedomāju solārijus un manikīrus, šmotkas utt, bet vienkārši tīrus matus, kārtīgas drēbes, koptu ādu un nagus. Dabiskā skaistuma uzturēšanu. Ja tam nav laika, dimbā ir.
Ja nepucējās pirms tam, tad nav ko gaidīt, ka sāks to darīt ar mazo uz rokām.
Tām, kas pucējušās un kopušās ir vienmēr, domāju, ka arī pēc bērniņa nākšanas pasaulē, saglabājas savs ego un sava pašapziņa. Es domāju, ka tā arī ir vislabāk. Nav jau tā, ka bērns nesaņem sev vajadzīgo uzmanību, tā varētu būt vienkārši labāka laika plānošana, vīrieša atbalsts un apziņa, ka tas, ko redzam spogulī, ir ļoti nozīmīgs mūsu pašapziņas saglabāšanā.
1195
