berns & precibas

Uzskatu, ka bērns ir lielākas saistības kā salaulāšanās. Iespējams, vīrieši domā savādāk.

Te, cik noprotu, nav abstrakta runāšana par to vai vajag pirms bērna precēties vai nē. Pats trakākais ir, kad sieviete pasaka, ko viņa vēlās, bet vīrietis tā vietā, lai skaidri definētu savu nostāju šajā jautājumā, kaut ko noņurkst... Tas uzreiz liek šaubīties par attiecibu stabilitāti un nopietnību, jo automātiski liek domāt, ka vīrietis nav noskaņots nopietni veidot ilgstošu nākotni ar šo sievieti.

Lai nu kā - zagstā sarakstīties nemaksā daudz. To, vai sievietei derēs šis variants, to tak var pajautāt pašai sievietei un izrunāt visādus alternatīvos variantus. Ja vīrietim laulības neko nenozīmē, tad vēl jo vairāk - to taču var izdarīt savas mīļotās sievietes dēļ, jo viņai tas ir svarīgi. Tāpat kā ziedu dāvināšana... Itkā kādam vīrietim tie ziedi būtu nepieciešami..., bet tāpat taču pērk un dāvina savām sievietēm, jo nu tas skaisti un liecina par uzmanību un rūpēm.

Šeit es teiktu, ka pats trakākais ir redzēt, ka vīrietis pat runāt par to nevēlās un nekādus iemeslus nepaskaidro. Un atliek domāt, ka šī sieviete nav tā vērta, lai viņu precētu...

kā redzat nākotni attiecībām, kur viens vēlas laulības, bet otrs tam neredz nekādu jēgu ? Jo .. nu - ir taču labi tāpat.

Nu drūma nākotne... Ja vien sieviete/vīrietis nespēs iepotēt tam savam partnerim, ko viņai/viņam un attiecībam nozīmē laulība. Un nevis uzspiežot savu gribu, bet iemācot uz šo jautājumu pareizi skatīties un domāt.

Te, cik noprotu, nav abstrakta runāšana par to vai vajag pirms bērna precēties vai nē. Pats trakākais ir, kad sieviete pasaka, ko viņa vēlās, bet vīrietis tā vietā, lai skaidri definētu savu nostāju šajā jautājumā, kaut ko noņurkst... Tas uzreiz liek šaubīties par attiecibu stabilitāti un nopietnību, jo automātiski liek domāt, ka vīrietis nav noskaņots nopietni veidot ilgstošu nākotni ar šo sievieti.

Tieši tā. Es ietu prom, nav ko laiku velti tērēt.

Man ar nomoka tā doma - jo ir taču labi tāpat! Jā, slikti nav, neoliedzu, visā pārējā ir saskaņa, bet šis jautājums nav vnk nedod mieru.. Grauž kā tāda sūdvabole :d Bet viņam ir labi arī tāpat.

Neon - man patīk kā Tu saki - iemācot uz šo jautājumu pareizi skatīties un domāt. :D Bet pēc būtības es Jums, dāmas, pilnībā piekrītu.
Vienīgi ko darīt ar to .. nu to tur .. to sasodīto mīlestību vai kā viņu tur ?

man liekas, ka tikai kaut kaadiem tīņiem vajag kāzas pa šiko.

Mēs nebijām tīņi ( 24/25) kad precējāmies un kāzas vija 2 dienas ar viesiem, galdiem un visu pārējo. Tas nebija lēti bet bija tā vērts, atcerēties ir patīkami. Tagad pēc daudziem gadiem ir prieks ka varējām saņemties un sarīkot tik foršas kāzas.

Nu tad jāizvelk vīrietis uz nopietnu sarunu, lai vismaz pasaka kas ir kas viņa uztverē, nevis gļēvi atjokojas un murmina zem deguna kaut ko nesakarīgu. Tā taču tāda bērnišķīga, nevis pieauguša cilvēka atbilstoša uzvedība!

Bet vispār, es nemaz neapsvērtu kopdzīvi ar vīrieti, ja mēs pirms tam nebūtu skaidri pārrunājuši kopīgās nākotnes plānus. Ja neesi pārliecināts par savām jūtām - tad kādēļ jādzīvo kopā? Sievietei tas ir gluži tāpat kā strādāt neoficialā darbā - algu maksā aploksnē, bet sieviete tik rukā - i mazgā, i ēst taisa, i sexiņu jebkurā laikā, kad kungam sagribās, i naudu liek kopigā katlā, i pat bērnus gatava dzemdēt... Itkā skaities darbinieks un viss notiek, bet darba devējam nav nekādas atbildības, nav jādod nekādas garantijas un, ja kas - davaj krāmē koferus, esi atlaista un paliec totālā bešā, ka pat bezdarbnieka pabalstu nevar dabūt un atvaļinajuma nauda nepienākas... Piedodiet par paralēlēm! :D Laulība tomēr ir juridisks spēks un kaut kādas nopietnākas saistības, bet tā pat "uz godavārda" dzīvot kopā un dzemdēt bērnus - ir necieņa pret sevi, manuprāt...

....es pastāstīšu savu stāstu.... Tikai nedomājiet, ka tas ir ar katru vīrieti, bet... manam vīrietim bija iepriekšējās attiecības 6-7 gadus un ir 6gadīga meita. dzīvoja kopā ar sava bērna māti līdz izšķīrās (viņa bija neuzticīga). Kad sākām satikties, draugi brīdināja, ka nekas nopietns diez vai būšot, neesot no tiem. Pagāja pusgads un sekoja bildinājums. Dzīvojam kopā, lēnām gatavojamies kāzām (tās būs maijā), tad izdomājām pie bērniņa tikt. Nu man nav nekas pret kāzām ar punci. Bet, kad es jautāju, kāpēc nav apprecējis sava bērna māti, viņš atbidēja: nekad nebija ienācis nopietni prātā, nelikās tas īsti pareizi. Ar mani viņš esot zinājis jau pēc mēneša, ka vēlas visu mūžu ar mani pavadīt.
Ceru, ka šis nav autores variants....

Neon - man patīk kā Tu saki - iemācot uz šo jautājumu pareizi skatīties un domāt.

Nu, bet tā arī jādara ar tiem vīrišķiem! Ja uzspiedīsi savu gribu, bet cilvēks tā arī nebūs to pieņēmis un sapratis, tad sanāks tā, ka sieviete piespieda vīrieti precēties un beigās diez vai visi dzīvos ilgi un laimīgi. Ne velti saka, ka sieviete ir kakls - mums tā galva ir jāpagriež uz pareizo virzienu, bet tomēr tā - lai pati galva domātu, ka viņa sagribēja pagriezties tajā virzienā...

Piekrītu, ka, ja nav citu variantu, tad uz sarunu jāpiespiež.. vienalga kā.. vienīgais, vai esi gatava sadzīvot ar taisnību un ko Tu ar to taisnību darīsi gadījumā, ja viņam kāzas vispār nav plānos. Anyway, veiksmi!

Un atkal es piekrītu Neonam.
Par bērnu un gredzenu saistību arī .. informēts jau pasen :D
Manā situācijā gan ir zināmas atšķirības no autores apstākļiem. Vīrietis ne atjokojas, ne ko .. Vienīgi, kā rādās, skatījums uz laulībām, pēdējo gadu laikā, mainījies. Pēc pēdējas sarunas - man to gredzenu, no viņa, ne gribās, ne vajag. Tikai aiziet arī - šī viena iemesla dēļ - dūšas nav. Jo ... ir taču labi. Sorrrrrī, pielāčoju svešu diskusiju ar sev netipisku čīkstēšanu :D

Ui... Lollipop tieši aprakstija manas bailes: viņš atbidēja: nekad nebija ienācis nopietni prātā

Ja nu tas pats ir ar mani? Kr4 japadoma ;) Bet es laikam neesmu tada vienīgā

Interesanti tie vīrieši... Sieviete vairākas reizes uzsāk sarunu par to tēmu, a šie pēc tam saka, ka "nekad nebija ienācis prātā!". Kā tad! Vairākas reizes pieminot ne raizi tā arī neaizdomājās?... Manuprāt, nemaz negribēja par to domāt - lūk, tā būtu godīga atbilde...

Redz, izšķirties jau var ar gredzenu vai bez, viss atkarigs no papīru daudzuma. Man laulībās ir svarīga tā kopības sajūta, ģimeniskums, vienotība, un jā - mīlestība. Es jau tagad viņu saucu par vīru, lai gan līdz kāzām vēl 2 mēneši. Savu bērna māti viņš uzskatīja par dzīvesbiedri un piegulētāju. Bērns ir bērns, tas nekur arī šķirti nepazūd. Iesaku autorei padomāt, iekausīties iekšējās sajūtās un saprast, vai esi gatava samierināties ar esošo situāciju. Jo, ja ir šāds jautājums uzpeldējis, tad ir skaidrs, ka kaut kas jau nav labi un kaut kas pietrūkst...

Es tomēr domāju, ka mūsdienās ir pilnīgi normāli, ka katram ir savs viedoklis par nepieciešamību precēties. Vienam ir tāds ģimenes modelis, kurā precas, jo citādi nenotiek, citam atkal svarīga ir kopdzīve. BET - es piekrītu tam, ja sievietei ir svarīga juridiskā puse, tad vīrietim vajadzētu prasties sarakstīties zagsā. Man patika te tas piemērs ar puķu dāvināšanu. Jo ja vīrietis neprecas kaut kāda principa pēc, nevis iekšējas pārliecības pēc, ka kāzas nav svarīgas, tad tas pat ir sliktāk, jo tad viņš to nedarīs pat sievietes vēlmes dēļ.

http://www.tvplay.lv/parraides/bez-tabu/365453?autostart=true sākot no 14 min. sižets pārdomām.

Labi, cits pozitīvāks stāsts omas uzlabošanai. :D Man bija kādreiz priekšniece, kura ar savu vīrieti dzīvoja jau 11 gadus un kopā radīja 4 bērnus. Kāzas nosvinēja tikai pagājušajā gadā :D

Manuprāt, šādas situācijas veidojas, ja 1) cilvēks nav gatavs likuma priekšā (cilvēku, Dieva), ka šī ir tā sieviete, kura man ir visam mūžam. Jā, bērna radīšanai derēs, bet savādāk nē.. 2)vīrietis uzksta,ka vai nu milzīgas kāzas ar pompu vai nekādas 3) laulības viņam nepatīk kā pasākums, taču otrs cilvēks ir satikts, neko baigi meklēt citu nedomā.

Lollipop - labs stāsts :D Zināmi vairāki pāri, kur bildinājums nācis pēc vismaz gadus ilgas kopdzīves.
Ziemeļvalstīs vispār laulībām nav tik liela nozīme; ir tāds 'oficiāls' attiecību statuss - dzīvo kopā :)

7 gadi kopā dzivojām un tad apprecejamies .... Nu nav neiespejami labi dzivot likumiga lauliba.