Kādu pusgadu nopīpēju gandrīz katru dienu. Atnākot no darba, pirms miega, vai brīvdienās pačilojot ar draugiem. Uzpīpējam, spēlējam kārtis, skatāmies filmas, gatavojam ēst, zīmējam, liekam puzles, atpūšamies vārdu sakot. Bet brīdī, kad pieķēru sevi pie pshiloloģiskās atkarības, norāvu stop kloķi. Zinu, ka fiziska atkarība vedoties nevar, taču viss ir galvā, un ar to bieži vien ir grūtāk tikt galā.
Lēna neesmu, lietas, ko man ir svarīgi atcerēties, neaizmistu un viss ok. Kopumā nesaskatu neko sliktu tajā, ka kāds šad un tad uzsmēķē. Bet šad un tad nevis katru otro dienu. Tad gan vērtīgais laiks iegrimst dīvānā. Neviens jau nedara neko sliktu, bet pa to slinkošanas laiku var izdarīt arī kaut ko labu. Latvijā, manuprāt tiešām grūti atrast ko labu un nesamērcētu mēslos, tāpēc labāk nesmēķēju vispār.