Pirmais randiņš - AK DIEVS!!!

Nu ne vienmēr skrien. Reizēm pat kārnie, nesmukie ar nopīpētiem zobiem virsū neskatās - ir bijuši tādi periodi dzīvē.

Tad vaina jāmeklē meitenē. :)

a redz iznāca, ka apšaubu viņa mačo spēju apmaksāt rēķinu.

Nu un attiecīgi tādu untumainu puisi uzreiz vari atsiāt. ;)

tādi lohi nemaz neskaitās kā vīrieši. īstam vīrietim nauda vienmēr ir pirmajā vietā pirms kkādas tikko iepazītas bābas

Nevaru sazīmēt, kādā tieši kontekstā tas iet kopā ar 57days komentāru?

tādi lohi nemaz neskaitās kā vīrieši. īstam vīrietim nauda vienmēr ir pirmajā vietā pirms kkādas tikko iepazītas bābas.

:D :D :D :D Drīzāk tevis aprakstītie ir lohi. :D

Nu ne vienmēr skrien. Reizēm pat kārnie, nesmukie ar nopīpētiem zobiem virsū neskatās - ir bijuši tādi periodi dzīvē.

Es reāli tikko apraudājos, kas par traģēdiju. Pēdējos SEŠOS gados biju brīva tikai kādu nedēļu, pirms pēdējām attiecībām, jo lecu no vienām attiecībām uzreiz uz otrām. Reku rezultāts, šo pašu pēdējo attiecību čalis raud, ka mīl, manī nulle jūtas, puisis, kuru gribētu vairs negrib mani un kopumā jā, sajūta, ka pat bezzobainajiem neesi vajadzīgs. Varbūt karma soda?

Otrs puisis negrib, jo bija gudrāks nekā pārējie, jo brīdī, kad biju atiecībās, bet vēlējos pārslēgriez uz viņu, apvainojās un tagad pat nezinu, kā lai visu vērš par labu.

Nu, man visi tie periodi, kad pašai šķiet - neviens puisis man i virsū neskatās - parasti sakrīt ar vienkārši melnajiem periodiem dzīvē. Tad klīstu apkārt tāda nekāda, neskatos ne pa labi, ne pa kreisi, esmu tā iegrimusi savās personīgajās "traģēdijās", ka pat nepamanītu, ka bezzobainais miedz ar aci.

Pie tam, cilvēkus piesaista pozitīvi, atvērti cilvēki, nevis rūgumpodi. Ta ka jā, protams, vaina meitenē. Bet - tie melnie periodi tieši ir tie, kad visvairāk gribās, lai atbrauc princis balta lidmašīna un aizved prom no šīs skaudrās bēdu ielejas :)

... a tad kad pašai i tāpat labi, tad puiši visādi lien klāt draudzēties. Itkā viņus baigi vajadzētu, ne?

tādi lohi nemaz neskaitās kā vīrieši. īstam vīrietim nauda vienmēr ir pirmajā vietā pirms kkādas tikko iepazītas bābas.

Tu pats esi lohs :D:D:D

Nu pirmajā randiņā neko vairāk par kafiju, saldējumu vai ko tādu noteikti izmaksāt nevajadzētu. Iepazīties taču ir ieinteresēti abi.

Man ar tiem randiņiem arī neiet, pirmais it ka ok, ari otrais labi paiet, parasti kādā kafejnīcā, tējiņu dzerot, pati cenšos vairāk runāt un smaidīt, bet tas arī viss, pēc tam pazūd puiši, vai izdomā kādu aizbildinājumu, tad es nesaprotu, ko aicina uz to otro vai trešo randiņu, ja nepatīk. Es jau arī ar gadiem savu vērtēšanas latiņu esmu nolaidusi, meklēju kaut cik vizuāli normālus puišus, ar kādām kopīgām interesēm.

Es jau arī ar gadiem savu vērtēšanas latiņu esmu nolaidusi

Hm, es to nespētu. Pēc tā, kad ir piedzīvots (dabūts) kaut kas izcils, ir ļoti grūti, pat neiespējami samierināties ar viduvējību. Tad es labāk būšu viena, nekā ar kaut kādu random čali kurš nemaz tik ļoti nesaista - ķipa, attiecības tikai dēļ ķekša.

El Diablo, padalies, kāds tad bija tas izcilais? :)

Citreiz meitenes meklē kaut ko tādu, kas patiesībā attiecību veidošanā ir totāli mazsvarīgs. Kāda meklē tikai brūnacainu skaistuli; kādai fū un pē krāsoti mati; kādai pats svarīgākais, lai nekad neož no mutes; kādai vēl kaut kās ir ļot, ļoti svarīgs... Bet reti kura meklē vīrieti, kurš būtu potenciāls labs tēvs, bez kaitīgiem ieradumiem, ar pareiziem dzīves standartiem (nebaidās no laulībām, augsti vērtē uzticību) un ar izglītību (vai vismaz procesā). Kāda gan starpība, ka viņam tur puncis ir, vai nemāk tik labi latviešu valodu, vai mati krāsoti, vai vēl kāda nianses, kuras nav būtiskas un bieži vien pat labojamas....? Kas tad galu galā attiecības ir tas pats svarīgākais, ko mēs visi meklējam?

Esmu drebējusi kā apšu lapa un pirmās minūtēs mainīju krāsu no sarkana uz bālu un atpakaļ, aizejot uz randiņu ar puisi, kuru jau n-tos gadus pazinu un kopā vienā grupā spēlējām... :D Un viņš izskatījās ne labāk... :D
Tāpēc diez vai ir nozīme tam, cik labi vai slikti tu pazīsti to cilvēku pirms randiņa. Svarīgi ir saņemties un pārvarēt to mulsumu un censties nepārspīlējot uzvesties dabiski.

Kurš normāls puisis vispār matus krāso? :D Es saprotu, tie daudzkrāsainie, bet ne jau kā meitenes.

Nu a kāda starpība - krāso vai nē? Vai tad tas pasaka kaut ko par to, cik labs vai slikts ir šis cilvēks? Varbūt nemaz tik slikti neizskatās, un pat jā arī slikti izskatās - nu tak to vēlāk varēs labot...

Vai arī standarts - tie, kas patīk meitenei, tiem nepatīk viņa, un tie puiši, kas meitenei skrien pakaļ, atkal nav viņas gaumē. Tā ir baigi tipiska situācija.

Šim es piekrītu, man pašai tā bija. Labi, cik tad man tie gadiņi.. puiši nāks un ies, bet šobrīd tiešām gribas kādu sev blakus, kādu kas gaida, samīļo un atbalsta.
Satiku nesen vienu puisi. Pirmais puisis, kas man patiešām patīk, un es zinu, ka patīku arī viņam. Tikai mums neveidojas attiecības, viņš šad un tad uzraksta, bet tas arī viss. Tagad pēdējo reizi uzrakstīju es pirmā, stulbi, bet uzskatu, ka tagad ir viņa reize būt pirmajam un dot kādu iniciatīvu. Satikšanās reizēs viņš koķetē, ir jauks un tā, bet NEKAS uz priekšu nenotiek. Dusmas jau gan uz sevi, gan viņu. Brīžiem liekas, ka abiem būtu saldie 16 un galvā tukšums.

Novirzījos no tēmas, bet tiešām sirds pilna, galvā miljons domas..
Gribas vienkārši ar kādu izrunāties..

kāds tad bija tas izcilais?

Tāds pats trakais kā es. :D Jau sen pārbaudīta patiesība - neviens nav ideāls, katram ir savi tarakāni un putni, labās īpašības un sliktās, galvenais ir atrast tādu, ar kuru tas viss saskan. :)
Šaubos, vai vēl ir kāds, ar ko tik pat labi sapratīšos, un kurš mani pieņems tādu, kāda es esmu. Mums bija kopīgas tādas lietas, kuras man nebūtu kopīgas ne ar vienu citu. Varētu teikt, ka viņš bija ideāls priekš manis, un tajā pašā laikā pavisam ne-ideāls no malas skatoties.

Nedaudz iebraucu pretrunās, bet ceru ka doma saprotama.

kisskissmjau man ir tas pats. :( Nekas neiet uz priekšu... Un stulbākais tas, ka neskatos uz citiem, bet man rūp tikai viņš. Tā palikšu uz visu mūžu viena.

es laikam neesmu uz randiņiem gājusi, vismaz tā uzskatu.Parasti eju ar kādu (tostarp cilvēku, ar kuru esmu attiecībās pašlaik) pastaigāties, kas, starp citu, man liekas labākais variants- tādā brīvā atmosfērā vieglāk runāt un būt tāda kāda esmu, nav jādomā, kā izturēties, kur skatīties utt.Muļķības, manuprāt, sarunājusi neesmu pirmajās tikšanās reizēs, jo nekāda stresa nav bijis, ko tur stresot, ja cilvēku nepazīstu un nekādas lielās cerības uz to cilvēku līdz ar to nelieku :) uz randiņiem (kafejnīcas, kino utt.) ar savu vīrieti eju tagad, esot attiecībās 4 gadus. :D :D Muļķības viņš no manis pa šiem gadiem dzirdējis pietiekami, tāpēc neiespringstu. :D

rrainstorm, man pagaidām arī ir tā, ka neskatos uz citiem. Ja arī sanāk, tad salīdzinu un konstatēju, ka viņš priekš manis ir perfekts. (l) Ahh.. ko lai es izdaru, lai mums viss sanāktu? Jo es tik ļoti, ļoti gribu viņu sev blakus.

Esi mēģinājusi tiešiem vārdiem pateikt, ka Tev par viņu ir reāla interese? :)