Atcerējos arī par aitu smadzenēm. Turcijā ēdu zupu, jutu, ka negaršo, bet saimniece sacīja, ka tā viņas speciālā zupa, ko iecienījusi. Tā kā biju ciemos izēdu šķīvi pieklājības pēc, lai gan, tiešām garša nekādi negāja pie sirds. Tikai pēc tam, kā punkts uz visiem 'i' bija tad, kad uzzināju, ka tās ir aitu smadzenes, kas tur peldēja samiksētas. Uh, nē, nē, nē, tas nav mans..