Maijā- jūnijā arī ar draugu domājam sākt dzīvot kopā. Sākumā vienā dzīvoklī ar viņa mammu. Dzīvoklī mums vieta pietiktu. Par to problēmu nav. Bet tas arī, es vismaz ļoti ceru, būs tikai uz kādu laiciņu- kamēr Rīgā atradīšu darbu un sakrāsim, lai īrējot dzīvoklīti varētu pirmo iemaksu veikt. Draugs arī uztraucas par to, kā viņa mamma finansiāli viena pati varēs pavilkt. Neesmu tieši jautājusi, bet esmu sapratusi, ka viņš ir jau pieņēmis, ka mamma vien būs jāatstāj. Man jau pašai žēl.
Taču, kā varēšu sadzīvot, es nezinu. Man daudz kas liekas viņas kārtībā (man jau liekas mazliet nekārtība) nepieņemami. Es nevaru pat iedomāties, kā būs. Draugs jau saka, ka tas būs tāpat kā tagad, kad esmu pie viņa 2-3 dienas nedēļā, tikai tad būs tā, ka es būšu visu laiku. Man liekas, ka es nevarēšu iedzīvoties, ka nejutīšos kā mājās. Bet tad nu redzēs kā būs.
Un, ja runāju par tēmu. Es pagaidām dzīvoju kopā ar vecākiem. Privātā mājā. Man arī priekš visiem ir jāgatavo. Man tas ir tā pieriebies, ka es nevaru tikai sev kaut ko pagatavot. Arī te dzīvo vecmamma un tēta brālis. Man ir jāgatavo, jāmazgā aiz visiem trauki, jāvāc māja. Tā kā istabā vēl ir sunītis, tad es visu laiku vācu, slauku, sūcu grīdas, uz kurām ir spalvas. Arī man ir viss apnicis. Kā es kaut ko gribu pagatavot, man ir jāpadomā, ka man ir jātaisa priekš veselas "fermas". Skarbi jau izklausās. Tas vēl varbūt nebūtu tik traki, ja nelīstu klāt un nejautātu visu laiku, ko es taisīšu. Tāpat kā tētis nāk pie manis istabā, prasa, ko es daru. Es dažreiz pat jūtos tā, ka man nav pašai sava privātā telpa. Kā ieslēdzu kaut vai to pašu matu fēnu, nāk skatīties, kas tur tā skan. Es saprotu, ka tas ir aiz neko darīt. Laikam īsti vēl nav sapratis, ka neesmu vairāk maziņa.
Taču es to visu pacieši ar domu, ka tas tā vairāk nebūs ilgi. :)
Tā kā turies!
195
