pirms kādiem 2 gadiem satiku jaunus cilvēkus un pa šo laiku tiešām tikāmies samērā bieži un kļuvām par draugiem... esmu cilvēks, kam draugu nav daudz, bet tie, kas ir vienmēr esmu uzskatījusi par labākajiem.... vienmēr esmu bijusi laba draudzene- uzklausījusi, atbalstījusi, palīdzējusi... arī finansiāli, kad man ir lūgts... un te ir tā sāls.... vienmēr iekšēji esmu domājusi, kur sākas bizness, tur draudzība nav vairs tāda... un laikam tā arī ir ! Jo pēdējā gada laikā nauda ir prasīta ik pa laikam, kaut nelielas summas, bet.... tas nešķiet ētiski.. un draugi, kas ir pāris pie tam, kaut ir tuvi, atbalsta, ejam daudz kur kopā, viskko esam darījuši, var teikt viņi bija tie, kurus satiekot mana dzīve tiešām palika labāka, gaišāka un uzlabojās, es atvēros.. un bija tiešām labi.. līdz kādam brīdim... un te es aizdomājos, vai draudzībai var pienākts tāds galējais punkts, kad tie''sam vienu brīdi bija tuvākie cilvēki pasaulē, un te pēc gada vairs nekas tāds nav, un šķiet, ka draudzība ir tāda nekāda..... es vispār esmu cilvēks, kurš nelabprāt atdod naudu, es bieži aizmirstu, kad esmu kādam aizdevusi, arī šiem draugiem, bet šī naudas aizdošana jau ir sākusi šķist jau pat kaitinoša un liekas, ka bojā mūsu attiecības... bet atkal no otras puses, kas tie par draugiem, kas nevar palīdzēt, kad nepieciešams...? hmm... labprāt uzklausīšu jūsu domas šajā jautājumā!
124
