Kopā esam 3 gadus. Sākot ar neprātīgu iemīlēšanos, kam pa vidu bijušas īslaicīgas šķiršanās, beidzot ar domām par bērniem un kopīgām vecumdienām. To agrāko daudzo strīdu laikā vienmēr zināju, ka viņu mīlu un nešaubījos, doma par dzīvi bez viņa lika sirdij lūzt. Pēdējo pusgadu dzīvojam ļoti mīļi un saticīgi, nav bijis neviena strīda. Bet šobrīd ir tāda viegluma sajūta, ka šķiet, ka varētu bez emocijām aiziet un būt brīva un laimīga. Par to es tā aizdomājos, jo vakar viņš piedāvāja doties dārgā, ilgā ceļojumā šogad rudenī. Biļetes jāpērk drīz. Bet es sapratu, ka es to negribu, nezinu vai vēl tik ilgi būšu kopā ar viņu. Es nezinu, ko viņš domā, bet pēc darbiem redzu, ka mīl. Ideālā variantā vēlētos būt brīva, bet saglabāt cilvēcisku draudzību, taču, ja teikšu, ka gribu šķirties, nekādu draudzību viņš nevēlēsies. Ja kādai ir pieredze par šķiršanos bez krāpšanas, trauku plēšanas, bet tā viegli un civilizēti, tad padalaties!
2336
