Labdien! Es domāju, ka atbilde ir manī, tomēr man gribas izlikt savas sajūtas šeit.
Jau gandrīz gadu es satiekos ar kādu vīrieti, iepazinos ar viņu nejauši, nedomāju, ka iemīlēšos viņā. Viņš manu uzmanību piesaistīja ar savu enerģiju, ar vieglumu, un es viņā iemīlējos, līdz neprātam. Mums ir bijis tā kā trakiem jauniem cilvēkiem. Es sevi nevaru vainot par to, bet es uz sevi dusmojos, nemitīgi cīnos, lai viņu aizmirstu, izslēgtu no savas dzīves un prāta. Tas ir mokoši.
Mēs tiekamies ik pa laikam, sākumā bieži, pēdējā laikā aizvien retāk, jo cenšos pielikt punktu šīm attiecībām, kuras es saucu par nekādām, jo viņš mani nemīl, viņš mani nemaldina, tomēr reizēm esmu viņam vajadzīga, bet viņš mani nemīl ne grama.
Esmu viņam teikusi par savām jūtām, ka man tās ir mocības, viņš klusē...
Es bez viņa jūtos labi, es esmu priecīga, bet kad man uznāk slikti, es pēc viņa ilgojos kā ne pēc viena.
Viņš mani ir sāpinājis, ar vārdiem, ar taisnību, vienaldzību, attieksmi, visos iespējamos veidos, esmu raudājusi, tomēr kaisle ar viņu ir nepārspējama un es visu aizmirstu.
Kad viņu satieku, man pakrūtē viss sagriežas, sajūta, ka tur notiek vētra un tā tik nerimstoša.
Es sev pavisam droši varu teikt, ka esmu iemīlējusi līdz galam, katru viņa šūniņu, lai arī pazīstu viņu no vissliktākās puses.
Skaidrs, ka man nav cerības, ka tās ir zudušas, ka viņš nekad mani nemīlēs, neiemīlēs, ka es palikšu pie sasistas siles, tomēr es nebaidos no beigām, man liekas, ka tā būs mana atbrīvošana par spīti manai mīlestībai.
Visas sarunas par attiecībām, kuras esam runājuši, ir par to, ka viņš nav saticis tādu sievieti kā vēlas, nevienā sarunā viņa dzīvē nedominēju, neviens tā īsti nezin par mūsu attiecībām, un zinu, ka tās beigsies, tās būs kā nebijušas.
Ko es gribu? Man nav variantu, es nezinu kā ko mainīt, pielikt punktu nespēju, esmu mēģinājusi, viņš uzrodas, uzrunā, un viņš zin, ka es viņam nespēšu turēties pretī...
2289
