Ukraina un Krievija

Fašisms (itāliski: fascismo) bija labēja, autoritāra politiskā kustība, kas no 1922. līdz 1943. gadam bija valdošā Itālijā ar līderi Benito Musolini. Lai arī termins galvenokārt tiek attiecināts uz Musolini vadīto Itāliju, tas bieži tiek izmantots lai raksturotu līdzīgas politiskās kustības, tai skaitā nacismu, kas laikā starp Pirmo un Otro pasaules karu bija plaši izplatītas Eiropā - Ungārijā, Rumānijā, Spānijā u.c. Fašisma ideoloģiju raksturo spēcīga centrālā vara, kas nepieļauj opozīcijas izveidošanos, autoritārs vadonis un iejaukšanās pilsoņu privātajā dzīvē, militarizācija, agresīva ārpolitika, radikāls nacionālisms, represijas pret politiskajiem pretiniekiem. Fašisms sevi pretstatīja gan liberālajam kapitālismam, gan marksismam un komunismam, un proponēja spēcīgas valsts primaritāti pret personību un korporatīvu valsti un šķiru sadarbību šķiru cīņas vietā. Plaši izmantoja propagandu un populismu savu mērķu sasniegšanai.
Terminu "fašisms" sākotnēji lietoja Itālijas Fašistu partija, kura Benito Musolini vadībā valdīja Itālijā no 1922 līdz 1943. gadam. Vēlāk, lai arī nekad nav pastāvējis precīzas "fašisma" definīcijas, tas kļuva par daudz vispārīgāku apzīmējumu, kuru lietoja attiecībā uz veselu virkni autoritāru politisko ideoloģiju, partiju un politisko sistēmu. Valdības un partijas, kuras visbiežāk, papildus Itālijas Musolīni vadītajiem fašistiem, tiek sauktas par fašistiskām ir Ādolfa Hitlera vadītais Trešais Reihs, Falangisti un Fransisko Franko Spānijā, Salazara izveidotā Jaunā valsts (Estado Novo) Portugālē, Ungārijas Dzelzs krusta partija, Rumānijas Dzelzs Gvarde u.c. Fašismu politiski atbalstīja plašas iedzīvotāju masas - lielie biznesmeņi, zemnieki un zemes īpašniekei, nacionālisti, reakcionāri, Pirmā pasaules kara veterāni, intelektuāļi, un strādnieki kuriem tika solīts darbs un maize. Rumānijā un Ungārijā fašismam bija liels atbalsts proletāriešu un ļoti nabadzīgo zemnieku vidū.
Tā kā mīļie SLĀvi laiks būtu saprast šo atšķirību, fašisms ir līdzīgs komunismam un Latvijā vienīgi kaut ko līdzīgu fašismam atnesāt Jūs paši ar savu debīlo PSRS. Latvijā ir bijis NACISMS, kas gan arī ir cēlies no vecā Marksa ideoloģijas, bet tā kā Itālija nekad Latviju nav okupējuši tad par fašistiem mūs varat nesaukt. Un leģionārus neaiztieciet viņiem kritušos pieminēt ir tādas pašas tiesības kā strēlniekiem.Leģionāri vismaz savus cīņu biedrus pēckara neapkāva kā to izdarījāt JUS. Sory ja kādu aizskāru, bet raksts ir domāts informatīvi visiem, kas neatšķir 2 dažādas ideoloģijas un tikai gudri runā.

Nacionālsociālisms (vācu: Nationalsozialismus) jeb saīsināti nacisms ir politiska kustība, kura radās 1919. gadā Vācijā izveidojoties Nacionālsociālistiskā Vācu Strādnieku Partijai (NSDAP), kā arī šīs kustības doktrīna.
Nacionālsociālisms bieži tiek uzskatīts par fašisma formu vai variāciju. NSDAP savu doktrīnu sākotnēji formulēja 25 punktu nacionālā sociālisma programmā. Nacisma galvenie elementi bija antiparlamentālisms, panģermānisms, rasisms, kolektīvisms, eigēnika, antisemītisms, antikomunisms, totalitārisms, kā arī pretošanās gan ekonomiskajām, gan politiskajam liberālismam.
Nacionālsociālismu visbiežāk saista ar Ādolfu Hitleru, kurš bija šīs ideoloģijas pazīstamākais pārstāvis. Kopš 1921. gada viņš vadīja Nacionālsociālistiskā Vācu Strādnieku Partiju, kura pārstāvēja nacionālsociālisma idejas. Nacionālsociālistiskā Vācu Strādnieku Partija nāca pie varas tā sauktajā Veimāras republikā demokrātisku vēlēšanu ceļā 1933. gadā. Neilgā laikā tā izmantojot savu varu kļuva par vienīgo partiju Vācijā un izveidoja totalitāru režīmu. Šo periodu Vācijas vēsturē mēdz saukt par Trešo reihu. Tā pastāvēšana beidzās līdz ar Trešā reiha sakāvi Otrajā pasaules karā.

Vāu, idiotisms jaunā pakāpē.
Neviens neliek meklēt šodien - 21. gs latvieša strādīgumu mežā vai pļavā. Pats atradis, interpretējis kkādu kategoriju, kas vairumam vairs nav aktuāla, un brīnās kā teļš uz jauniem vārtiem. Pačukstēšu tādu likumsakarību - ja laukos darba vietas zūd, tad cilvēki nereti pārceļas uz pilsētām un veido savu dzīvi tur. Tas ir pret loģiku likt, piemēram, maniem vecākiem pēc 9h darba dienas pilsētā doties uz 15km attālo meža malu, lai tur uzturētu kkādu saimniecību, kurā vairs nav nevienas dzīvas dvēseles.

Valsts Tev nav neko parādā

Man ir ārkārtīgi svarīga Latvija un latvieši kā tauta.
Mani vecāki piedzīvoja Trešo atmodu; stāvēja Baltijas ceļā. Mani ārzemju draugi labprāt brauc ciemos un šo gadu laikā (kas mani izbrīnija) ne reizi nav aizmirsuši apsveikt 18. novembrī. Pati skolas laikā pie pieminekļa karā kritušajiem esmu teikusi uzrunu pilsētai. Tagad - savā specialitātē - pārstāvu Latviju starptautiskā mērogā. Spēju apjaust, ka tiem pašiem Dziesmu svētkiem dalībnieki gatavojas ilgu laika periodu, to visu LV kultūru ieviešot par dzīvesveidu, ne tikai sakrīt čupiņā uz vienu vakaru un pēc tam - katrs pa mājām. Pašai škiet, ka daudz zinu par Latvijas kultūru kopumā, pēdējā laikā pat aiz nejaušības uzroku informāciju par latviešu tautasdziesmām un to, kādas dzīvesziņas tur paslēptas. Ne tikai tās - acīm redzamās, bet daudz dziļākas un simboliskas. Sekoju līdzi Latvijas sportam, ne tikai olimpiāžu laikā, bet arī starplaikos. Esmu cēlusies un celšos kaut trijos naktī, lai skatītos atsevišķu latviešu sniegumu pasaules mērogā. ... ... ...

Tad paskaidro, lūdzu, kādu funkciju attiecībā pret mani šī valsts pilda? Kāda man jēga no tādas valsts?

Es gribētu lepoties ar ko citu - industriāli attīstītu valsti, kurā iedzīvotāju