Man bijušajam bija princips runāt LATVISKI,jo dzīvo LV. Kad biju Polijā, uzrunāju krieviski,man atbildeja....poliski. Es tik maju ar galvu-spasiba spasiba
Prakses viņai nav tāpēc, ka nekad jau krievam īsti to latviešu valodu šeit nav vajadzējis.... ārsts laipni izstāstīs krieviski, veikalā laipni atbildēs krieviski, darbā tējiņu arī var dzert bez latviešu valodas.....
tāda divkosība.
Manai mammai trauce iemācīties valodu 3 lietas:
1. Nav ar ko runāt latviski (arbā un mājās visi runa krieviski.bet kad nav prakses - valodas aizmirsas)
2. Laika trūkums (ja ir kursi - tie pārsvāra ir dienas laikā, kad jāstrāda. Jāstrāda ilgi, jo darba samaksa ir par izdarīto darbu).
3. Vairs na tāds vecums, kad valodas labi padodas. (Un, istenībā, mamma ļoti noželo, ka neruna latviski)
Mammas draudzenes māsa nonāca slimnīcā Vācijā. Vācieši atrada medmāsu, kura visu tulkoja no vācu valodas uz krievu, uzrakstīja izrakstu vāciski + uzrakstīja latviski vēstuli mūsu ārstiem + viņai uzrakstīja krieviski vissvārīgākas lietas, lai viņa neaizmirstu.
mamma šogad nonāca slimnīcas uzņēmšanas nodaļā. Mamma man latviešu valodu zin sarunvalodas limeņī, bet specifiskas lietas nesaprot (kas attiecās uz saslimšanām). Ar viņu runāja tikai latvii, partulkot atteicās.