Kā dzīvesbiedram ieskaidrot, ka man ir grūti un vairs tā nevaru!

Ieteiktu, tev nesteigties ar suņa vešanu uz laukiem, to varēs izdarīt jebkurā laikā, ja tiešām neko nevarēs izmainīt.
Kad mammai piedzima jaunākais brālis mums mājās bija kaķene. Vecāki kad atbrauca mājās ar bēbi, kaķenei neļāva līst pie viņa, neļāva gulēt viņu gultā. Visa ierastā kārtība bija krasi mainījusies. Kaķene palika greizsirdīga, čurāja visos stūros, it īpaši vecāku apavos, sāka dzīvot tikai manā istabā un atteicās pat ēst ierastajā vietā. Sākums bija diezgan murgains. Bet tēvs kaķeni sāka vairāk mīļot rotaļāties, reizēm ļāva iet pie mazā. Mamma arī centās spēlēties ar kaķeni, kad bija brīvāks un pēc kāda laika viss beidzās. Vairs nečurāja, kur pagadās, sāka uzvesties kā agrāk. Ko es ar šo visu gribu pateikt? To, ka tev vairāk, jācenšās ar suni paspēlēties, samīļot, jārada līdzīgi apstākļi kā bija pirms bērna. Jā un es zinu, cik grūti ir kad mājās ir mazs bērns un ka mammām nav laika utt. Bet tas neprasa daudz laika, ejot garām sabužini suņuku, paglaudi, kad mazais guļ pāris min paspēlējies. Manuprāt, tam vajadzētu palīdzēt, jo suns jutīs, ka viņš arī ir svarīgs.
Varbūt es kļūdos, bet bērns nav pasaules naba, viss negriežas tikai ap bērnu, protams, viņš ieņem ļoti nozīmīgu lomu ģimenē, bet neaizmirstam, ka ģimene nesastāv tikai no bērniem :)

arī būšu to meiteņu pusē, kas uzskata, ka neesat pareizi audzinājušas savu suni. labi, saprotu, ka to neiedomājāties tai tālajā 2010. gadā, taču viss vēl ir labojams.
čīktēšana jau neko neatrisina, darbības gan.

Jā,nav,nav prognozējami tie suņi.Šovakar deva buču,kad aiziešu gulēt metīsies rīklē.Nenotiek tā.
Normāls saimnieks,kuram ir kaut kāds kontakts ar savu suni,pazīst tā ķermeņa valodu un zin kāds būs suņa nākamais solis.Nu nemainās suns no priecīgi-bučojoša stāvokļa uz agresīvu sekundes simtdaļā,tam visam ir vēstneši.Suņiem ir lieliska ķermeņa valoda,suns lieliski spēj parādīt,kad grib,lai to liek mierā,lieliski parāda,kad viņš tuvojoties vēl labu,parāda,ka ir uztraukts(lupu aplaizīšana,žāvāšanās,galvas pagriešana nost no cilvēka,nopurināšanās,pēkšņa grīdas ostīšana).Un ja bērnu ar suni laiž kopā tikai pieauguša cilvēka uzraudzība un abus vēro ir iespējams laikus pamanīt,ka suns saka,ka viņam ir apnicis.Bet tieši tāpēc iesaka bērnus ar dzīvniekiem divatā neatstāt.Mazi bērni savās darbībās nav prognozējami,tie tiešām nekādi nevēsta,ka tūlīt bakstīs acī.

Harmony, tu tiešām domā, ka ir iespējams pat ne uz minūti nenovērsties no suņa un nepamanīt signālus? Nu nav iespējams visam izsekot... Kā zināsi, ka tajā brīdī, kamēr mazgā traukus, sunim kaut kāds bzdings nenotiks?...

Un par bērniem... Zini, mazos arī var novērot un arī var paredzēt, ko šie taisās darīt, ja kas...

Nu tiešām - kad kļūsi par māti, tad sapratīsi par ko te tik daudzas komentētājas uztraucās!

Es nesaprotu to pārspīlēto jūtīgumu attiecībā uz dzīvniekiem. Kas tur tik briesmonīgs aizsūtīt sunīti dzīvot pie radiem, vecākiem un vēl uz lauku mājām. Galvenais, ka drošībā un pie zināmiem ļaudīm.

Tas, ka suns ir nepaklausīgs - tā ir jūsu, nevis suņa vainu, jo neapmācījāt suni, kamēr viņš bija mazs.
Tas, ka suns ir greizsirdīgs uz bērnu - arī tā ir jūsu bērnu. Diemžēl varu jūs saukt par bezatbildīgiem cilvēkiem, jo esot stāvokli varējāt piestrādāt pie tā, kā mazināt suņa šoku un greizsirdību, ir ļoti daudz informācijas par to!

I got the feeling, ka tiek runāts par cilvēku nevis suni.

Biezji vien tieshi sunji ir jaapasargaa no pavisam maziem beerniem, jo liidz kaadiem gadiem 4 (tas vismaz ir peec maniem noveerojumiem), siichiem ir tas periods, ka patiik iebakstiit, liidz saapeem samiiljot kaadu, paraut aiz matu/spalvu kuskja vai pat iesist vai iekost. Ja pieaugushais speej sevi savaldiit un beernam pretii nebliezj, tad suns ir tikai dziivnieks un pat vislabaak audzinaatie meedz norauties un iekost siikajam kaitniekam. Ja maajvieta nav pietiekami liela, lai speetu abus notureet vienu no otra pienaaciigaa attaalumaa un autore nemaz negrasaas suniitim likt justies mazaak pamestam novaartaa un vakteet, tad tieshaam labaak atdot ir mammai uz laukiem, kur vinju gan apmiiljos, gan ljaus izskraidiities.
Eh, vispaar zjeel, ka ka daudzaam pietiek miilestiibas tikai vienam. Vai nu kaadai viirs paliek novaartaa, kaadai citai maajdziivnieks, lai gan vinjiem nemaz tik daudz nevajag, tik cik spalvas pabuzjinaat un samiiljot.

Nja, tā greizsirdība liekas biedējoša. Labāk rūpīgi izdomāt ko darīt, lai nav tā, ka tiešām suns kļūst agresīvs.

tiek sacerēts kaut kas par to,ka suns bernu grasās nokost,tikai tāpēc,ka ir suns un viņam ir zobi.

Nē, neviens nesaka, ka tā noteikti notiks (tikai, ka šāda iespējamība arī jāņem vērā), un ne tāpēc, ka ir zobi, bet gan tāpēc, ka kopš bērna ienākšanas ģimenē suņa uzvedība būtiski mainījusies, un tas ir ļoti greizsirdīgs.

brīnos kā esmu nodzīvojusi līdz 21 gada vecumam

Un tāpēc, ka Tu esi izdzīvojusi, ignorēsim tos, kuriem nav tik labi izgājis? Tu izdzīvoji, Tev suņi patīk - tas ir vienīgais, kas svarīgs?

Un - vēlreiz saku - arī bez šiem apsvērumiem - arī tas, ka suns vienkārši katru dienu izārda māju, ir problēma. Un var jau te spriest par pareizu vai nepareizu audzināšanu (t.i. - dresēšanu), bet reāli tādu cilvēku ir ļoti maz, kas tiešām suņus ved uz suņu skolām, konsultējas ar kinologiem utt. Un pat tad, ja to dara, tak nav 100% garantijas, ka dzīvniekam neuznāks savi "melnie", un ir pilnīgi ignoranti apgalvot pretējo.

Tāpēc par to, ka dzīvnieks izvanda māju - jā, ja būtu audzināts (dresēts) savādāk, tad ļoti iespējams, ka tagad šādas situācijas nebūtu, bet nu cilvēki trīs ar pusi gadus atpakaļ neparedzēja, ka šādi sanāks. Un tagad nevar atgriezties pagātnē un visu to mainīt.
Nez, var jau būt, ka dažas te sevi iedomājas par pilnīgi perfektām un nekļūdīgām. Man gan dzīvē ir bijušas situācijas, kurās zinu, ka būtu varējusi darīt labāk, bet - vairs jau neko.

Tagad jāatrisina esošā problēma, un aizsūtīt suni uz laukiem nav nekāds sliktais variants. Un visām, kas te pielīdzina suni otram bērnam - man bērnībā mammai (kā vientuļajai mātei - atraitnei) nebija iespēju mani laist bērnu dārzā vai pašai pieskatīt, tāpēc viņa mani aizsūtīja dzīvot pie vecvecākiem! Tā ka nomierinās, OK? Neviens sunim neko drausmīgu nodarīt negrasās.

P.S. - un pirms te kāda sāk mani par suņu nīdēju saukt - personīgi man nepatīk ne suņi, ne bērni (tāpēc sev tādus negribu)

NEIZTEIKSOS, LAI MANS PROFILS ATKAL NETIKTU DZESTS PAR ATKLATIBU

Seriously? Par atklātību? Labi, ka vismaz Tu tā domā.

Godīgi sakot, skumji šo visu lasīt. Neesmu nedz izteikta bērnu, nedz suņu mīle, bet man liekas izcili necilvēcīgi suni kā tādu vecu mantu izmest ārā.
Ja man apkārt nebūtu daudz ģimeņu kurās ir gan bērni, gan suņi, es varbūt ieklausītos šajās māmiņās, bet par cik esmu redzējusi, ka suņi ar tiem bērniem ļoti labi sadzīvo, tad atļaušos nepiekrist šejienes viedajām mammām, kurām vienmēr ir taisnība.

Piemēram, situācija. Puisis ar meiteni dzīvo kopā, nopērk suni. Meitenei vajadzēja to suni kā trakai, viņa pirka mantiņas, gultiņas utt..Visi jau smējās, ka izskatās, ka bērnu vajag nevis suni. Bērns pieteicās. protams, suns autimātiski palika pēdējā plānā (saprotams). bet tai pat laikā nekādu čīkstēšanu no viņas nedzirdēju- vienā rokā bērns, otrā -suns pavadā. Suns to zīdaini ļoti sargāja. Sīkais paaugās, citreiz kko sunim izdara, suns uzrūc (nevis iekož), automātiski uz suņa tiek bļauts, viņš tiek izdzīts no istabas utt..Bērns, protams, saprot, ka ir svarīgākais. Tagad, kad bērns ir saprātīgā vecumā ( 5 gadi), uzskata, ka var visu. Sunim ne par ko sper, rausta aiz ausīm utt. dzivnieks neko, bet žēl paliek skatoties.

Un vispār, kāpēc ir uzskats, ka suns automātiski bērnu nokodīs? Man cik gadus bija tas pats taksis, bērni apkārt bija regulāri, nevienam b\ērnam nav pāri darījis, tā kā nevajag pārspīlēt.
Un bieži vien, kad suņi bērnus sakož, tas ir tādēļ, ka paši bērni viņus aiztiek. Un dzīvniekam ir dzīvnieka instinkts. Es saprotu, ja galīgi maziņš neaozinās, ko dara, bet, ja to dara bērns, kurš visu saprot, nu tad atvainojiet...Domāju, ka ne dzīvnieka vaina tā ir.

+ krista, raccoon

Raccoon

Ir starpība starp suni, kurš uz zīdani reaģē pozitīvi (to sargājot) un suni, kurš uz zīaini reaģē greizsirdīgi. Šajā situācijā mēs apriežam otro, nevis pirmo. Kas nozīmē, ka pozitīvās pieredzes nav pieminēšanas vērtas. Es domāju, ka jebkura no mums visām (protams, izņemot Harmony) saprot, ka dzīvē neviens nav paredzams. Greizsirdīgs suns apdraud zīdaini. Viņa raksturs nav stabils. Savukārt zīdainis neko nevar - ne prognozēt, ne izmainīt, ne aizstāvēties.
Tas, ka citās ģimenēs ir pieļaujams, ka bērns skrien pakaļ dzīvniekam ar gaļas āmuru vai šķērēm nav normāli. Un tādā situācijā nav jābrīnās, ka sunim dzīvojot pie terorista izveidojas nepatika. Bet arī šis apspriestais jautājums nav autores gadījums. Bērni ļoti ilgu laiku pēc dzimšanas ir atkarīgi no saviem vecākiem. Kamēr iemācās patstāvīgi staigāt, skriet, iet uz podiņa, stabili runāt un saprast sakarības - ja uzkāpšu uz galda, varu nokrist.

Autores gadījumā - viņai nav spēka cīnīties ar suni. Kas ir loģiski, jo zīdainis prasa daudz laika un uzmanības. Viņai nav vaļas stumt ratus, nest iepirkumu somas un otrā rokā vēl cīnīties ar greizsirdīgu suni, kurš raujas uz visām četrām debes pusēm. Vai kāda šādā situācijā vispār spētu justies kā cilvēciska būtne?

Bez tam, ja Jums šķiet, ka kāda saka, ka tas obligāti notiks - tā nav. Tiek apgalvots, ka tas var notikt. Jo mēs neapspriežam suni, kurš pozitīvi reaģē uz bērnu un secīgi - pārmaiņām. Viņš var ne tikai sakost bērnu, bet arī uztver viņu kā savu rotaļlietu. Neko ļaunu negribēdams suns var iesist ar ķēpām pa bērna galviņu. Lieki skaidrot, ko šāda trauma var nodarīt. Tāpat, bērnu var nogrūzt uz grīdas, kad viņš sāks stutēties kājās. Arī tur var bū pavisam bēdīgs vai bēdīgs iznākums. Sākot rāpot bērns var netīšām paņemt kādu suņa mantu - un tad greizsirdība var pārvvērsties dusmu izvirdumā.

Kad mēs domājam par savu bērnu un viņa labklājību ir jādomā arī par to kā nodoršināt drošu vidi. Neviena nevēlas savam bērnam dzīvi, kur mūsu nepiekāpības rezultātā būtu radušās kādas neārstējamas vizuālas vai fizikas sekas. Suns ir suns. Un dodoties tālāk - sunim, īpaši taksim, nav vietas dzīvoklī - tāds ir mans uzskats. Arī suņa interesēs ir nevis sēdēt 1mx1m būrī dzīvokļa stūrī, bet doties pie mammas uz laukiem.

Sajūta ir tāda, ka suni autore tūdaļ izliks pie mājas miskastēm, nevis aizvedīs vecvecākiem uz laukiem.

Suns taču nezina, kas tas sīkais brēkulis vispār ir. Nedomāju,ka autore kaut pirkstu ir pielikusi, lai suni par to informētu. Uz suni nu noteikti bļauj un ķērc un nedod Dievs sit, bet tik vien kā elementāri dresēt, suni iepazīstināt ar situāciju nav sajēgas. Jā, suns nav idiots, viņi daudz ko saprot un arī viņš ir ģimenē.
Te jau tiešāma iziet galējībās dāžam. Maļ savu vienu domu riņķī un apkārt un domā, ka kādam ko iesakidrot. Ne visi suņi sakož savu saimnieku vai bērnu. Ne visi suņi sadzīvo ar bērniem un saimniekiem.
Nevajag tagad dramatizēt un pataisīt visus par bubuļiem. Suns ir dzīvnieks un ja viņš ir izlaists un vienmēr ļauts dzīvot traļi vaļi, tad nevar gaidīt, ka līdz ar bērna ienākšanu ģimenē tas sēdēs stūrī kluss un rāms. Ja ir ieaudzināts kā spēlmantiņa, tad nevar gaidīt baigi prātīgu attieksmi no viņa, jo saimnieki paši nav ne pirkstu pielikuši, lai kaut ko tam sunim iemācītu, bet tagad gaida nez kādu suni ar nez kādām spējām.

Nu te ir uzcepta diskusija - atbildu Marta (tā kas foršā) uz man uzdoto jautājumu - redzi, vēl joprojām pastāvu uz to, ka šī nav suņa vaina, bet gan jūsējā!
Man piemēram, arī ir suns un arī ne ar vieglāko raklsturu, taču pastaigas ar viņu man nesagādā problēmas, gultā nekad nav gulējis, to man uzreiz pimajā dienā kinologs pateica, ka lai cik ļoti suns raudātu, smilkstētu jaunā vienā, viņa vieta ir viņa vietā un nekādā gadījumā suni nedrīkst ņemt gultā dīvānā vai kā tamlīdzīgi!
Viņš man istabā nāk tikai pēc atļaujas!
Takši - ir ļoti lieli rakstura suņi, bet arī labi pakļaujas dresūrai, tiesa gan nezināšu, cik labi pakļaujas dresūrai 4 gadus vecs suns, jo suni jāsāk apmācīt no 3 mēnešu vecuma!
Iespējams, ka tagad viņš arī apmācību varētu nepieņemt, jo uztvertu to, kā sodu.
Man liekas, ka viņam nepieciešama jūsu mīlestība un uzmanība, tas nav nemaz tik grūti!
Un otrs - nezinu, cik tālu pastaigā var aizraut tevi vai ratus mazs taksis! Kaut kas te neiet kopā, manuprāt, tu vnk vairs nevēlies rūpēties par dzīvnieku!

Un otrs - nezinu, cik tālu pastaigā var aizraut tevi vai ratus mazs taksis! Kaut kas te neiet kopā, manuprāt, tu vnk vairs nevēlies rūpēties par dzīvnieku!

+

Harmony piekrītu Tevis teiktajam. Problēma ir tajā, ka TIK DAUDZ cilvēki nemaz nesaprot ko nozīmē labi audzināts suns. Tieši tā, audzināts ar normālu psihi suns- nekad nevienam nekodīs.

Biezji vien tieshi sunji ir jaapasargaa no pavisam maziem beerniem, jo liidz kaadiem gadiem 4 (tas vismaz ir peec maniem noveerojumiem), siichiem ir tas periods, ka patiik iebakstiit, liidz saapeem samiiljot kaadu, paraut aiz matu/spalvu kuskja vai pat iesist vai iekost.

Tieši tā. Ne velti dzīvnieki, ieraugot bērnus, mūk prom.

iņš var ne tikai sakost bērnu, bet arī uztver viņu kā savu rotaļlietu. Neko ļaunu negribēdams suns var iesist ar ķēpām pa bērna galviņu. Lieki skaidrot, ko šāda trauma var nodarīt. Tāpat, bērnu var nogrūzt uz grīdas, kad viņš sāks stutēties kājās.

Ok, tad paskatīsimies uz lietu no otras puses. Pilnīgi saprātīga cilvēks būdams, es saprotu, ka nevar bērnu novaktēt katru sekundi, bet nu tomēr... Manuprāt, ja šāda situācija notiek, tad ne jau suns ir tas galvenais vainīgais. Suns ir suns un bērns ir bērns, tieši pieaugušais ir tas, kuram IR jāatbild par šādām situācijām.

Protams, ja suns tiešām tiek vests uz laukiem, nevis izmests vai iemidzināts, tad es pat teiktu, ka tas ir labāk. Jo man dzīvoklī bija taksis. Super suns, bet nu skaidrs, ka ne priekš dzīvokļa, jo viņam vnk NAV kur likt savu enerģiju.