Var būt labs cilvēks, var būt labs sabiedrotais ejot uz pasākumiem, lielisks sarunbiedrs utt... Kamēr šis cilvēks nesāk sūdzēties par savām sirdskaitēm, tievuma kultu un to, ka veikalos nekā nav.
Mana māmiņa, kuru ļoti mīlu, arī ir kaut kāda 46-48 izmēra īpašniece, bet tieši šis izmērs ir tas ar ko viņa mani bieži jo bieži izved no pacietības. Piemēram viņa pērk visādus taurenīšus, vibrojostas, tievējamās tabletes, iet pie adatu terapeitiem, bet... nekad nav sportojusi, kaut arī zinu, ka viņai spēka netrūkst. Un tad kad jādodas uz kādu pasākumu, viņa vienmēr sauc mani, lai es viņai pasaku, ko vilkt mugurā un ko nē. Es vēlos būt godīga, es vēlos, lai mamma izskatās labi, bet tas vienmēr beidzas ar viņas apvainošanos un bezmazvai bļaušanu man virsū "Tev jau nesaprast, Tu tieva..."
No otras puses ir man viena draudzene, tāpat kā es, gados 20 ar astīti, kopš pāris gadus atpakaļ iepazināmies, viņa arī bija apaļīga, nu uz 44. izmēru varbūt. Nezinu, kas notika viņas galvā, laikam iedegās lampiņa, meitene sāka sportot, vienkārši skriet un pa mājām vingrot, pusgada laikā sagatavojās pusmaratonam, ko pagājušogad pieveca. Sakās šogad skriet pilnu. Un kļuvusi par slaidu, ļoti izskatīgu meiteni ar spēcīgu un harizmātisku personību.
Tāpēc jā - ja vien es nezinu, ka liekajam svaram ir iedzimts medicīnisks pamats, pārsvarā es uz šiem cilvēkiem, kā skatos uz nevīžām, sevišķi, ja sēž autobusā un stūķē mutē snikerīti. Bet ja redzu šādu cilvēku sporta tērpā kaut vai gausi tipinot, gribas skriet klāt un sist pa plecu sakot "keep up the good work" :)