Vai Tevi ir nodevušas daudzenes/draugi?

Karmaam un citaam lietaam neticu,bet mierinaajums vismaz ir tas, ka vinja cerams sajutaas ljoti, ljoti nozheelojami par to, kaada cuuka ir. Gan jau, ja pat neizraadiija. Vinjas tie principi... moraale.. nezinu, kaa ir ar taadiem dziivot.

Principā, ja piečakarē, iekšā ir kaut kāds aizvainojums un viss, man tas cilvēks nav vairs vajadzīgs :) Esmu draudzīga, bet iekšā jūtu milzīgu distanci un neuzticību...
Un tā kā bija līdz tam, vairs, noteikti, nebija un nebūs.
Ir, protams, mazi, nenozīmīgi sīkumi, tad, ja atvainojas, piedodu, bet, ja neatvainotos, draudzēties es klāt arī vairs nelīstu...

Ir tāds teiciens, paklausies, ko Tev saka draudzene un dari pretēji! (ja kaut ko nejaucu :D liekas, ka psiholoģijas skolotāja to teica :D )
Lai vai kā, liela daļa meitenes ir skauģes, kas grib, lai tik otram nepaveicas, nenotiek, kas labs utt..
Ja pajautāsi, ko vilkt mugurā 90%, ka pateiks to, kas Tev nepiestāvēs... Lai tik pati izskatītos labāk :D

Oi, oi, oi - skolas laikā es biju staigājošais baumu magnēts. Par mani runāja visi un visu laiku, jo mūsu klases meitenēm es nepatiku ne acu galā. Patēvs daudz pelnīja, pati biju smukāko meiteņu sarakstā, bonusā tam visam es vienmēr biju izpalīdzīga, atsaucīga, piedodoša, iejūtīga - nu īsumā - naiva. Patiku visiem skolotājiem - arī tiem pie kuriem atzīmes bija sliktas. Man nekad nebija nekādu problēmu ar puišu uzmanību un tā. Līdz ar to - tādas skaušanas, apmelošanas, baumošanas, manas ģimenes netīrās veļas mazgāšana un patēva naudīguma nolikšana bija mana ikdiena. Es nekad to neņēmu pierē.
Līdz 9. klasei man bija viena īsta un patiesa draudzene - visur sēdējām kopā, visu darījām kopā, nekad nestrīdējāmies un vispār dzīvojām mierā un saticībā. Likās, ka līdz simam vecumam mūs nekas neizšķirs. Bet sanāca kā sanāca un pirms izlaiduma ar maniem dažiem draugiem svinējām manu vārda dienu un viņa pazuda - vai es pazudu... Nebūtu būtiski. Būtiski ir tas, ka par mūsu draudzību sāka smagi baumot un pret viņu nostājās pilnīgi visi. Arī mans bērnības dienu draugs, kurš līdzvērīgi viņai man bija kā brālis, kurš nekad nemelos. Un es noticēju baumām pirmo un pēdējo reizi dzīvē. Apvainojos un tas nopūdēja to uzticību uz kuru mūsu attiecības tika balstītas neskaitāmu gadu garumā.
Uzskatu, ka es viņu nodevu - domāju, ka arī viņa tieši tāpat to atcerās.

Pagāja gads un es uzzināju patiesību no tā paša sava labākā drauga, ka viņš meloja kaut kādu zīdainisku apsvērumu dēļ. Neko, noriju to krupi un aizmirsu. Piezvanīju draudzenei, aizgājām uz slidotavu - es viņai atvainojos un mēs forši pavadījām vakaru. Draudzību gan neatjaunojām, iespējams, tādēļ, ka nebija tās sajūtas, ka es būtu pelnījusi viņas piedošanu - iespējams, tādēļ, ka arī skolās mācījāmies atsevišķās.

Ar šo visu palagu es gribu teikt, ka mēs esam atbildīgi par savām izvēlēm. Mēs esam atbildīgi par saviem vārdiem. Un es uzskatu, ka īstu draudzību var nogalināt tikai nostāšanās pret savu draugu. Tā nav īsta draudzība, ja kādam gadās kļūdīties un viņš par to tiek sodīts ar nerunāšanu, afērām vai vēl nezin ko. Par draugu nevar būt kurš katrs un kurš katrs nemaz nav pelnījis būt par tādu.

Par nodevību to laikam nevarētu nosaukt. Bija viena, kuru ilgi uzskatīju par vienīgo draudzeni. Tikāmies reti. Kopš brīža, kad sapratu, ka viņa man zvana tikai tad, kad kaut kas vajadzīgs, neesmu ar viņu sazinājusies. Sajūta gan riebīga.

Man agrāk bija labākā draudzene, kuru uztvēru kā māsu. Vienmēr un visur bijām kopā, runājām par visu. Līdz viņa sāka veidot attiecības ar vīrieti, kurš mani necieta. Tad nu šis runāja par mani briesmu lietas, īsti pat nezinu ko un arī negribu zināt. Ka es viņu (draudzeni) aprunāju un apmeloju. Man tas jau tā bija smags brīdis dzīvē un pluss vēl sāku zaudēt savu vistuvāko cilvēku. Sāpēja ļoti, taču tik un tā centos atjaunot attiecības, bieži zvanīju, rakstīju, šad tad arī satikāmies. Bet tas vairs nebija tas, bija tā plaisa un viss. Visvairāk sāpēja tas, ka viņa noticēja tam vīrietim, lai gan pati pēc tam pārliecinājās, ka viņš ir pataloģisks melis ik visā un pārtrauca attiecības.
Taču šovasar es sapratu, ka nav vērts sevi mocīt tāda cilvēka dēļ. Satikāmies kopā ar saviem bērniem. Viņa pēc dzemdībām ir zaudējusi savu formu, turpretī es izskatos vēl labāk nekā pirms tam. Tiesa, es daudz arī pie tā esmu strādājusi. Viņa tikai mani nopētīja no augšas līdz apakšai, bet nepateica ne vārda. Tā vietā visu pastaigas laiku bija sabozusies. Rudenī man ir dzimšanas diena. Viņa man piezvana, jautā kā iet, bet neviena paša apsveikuma vārda (to, ka viņa atceras, zinu 100%). Tad man reāli sanāca smiekli par to cilvēku. Kopš tā laika neesmu centusies uzturēt ar viņu nekādu kontaktu, tā būtu liekulība.
Vārdu sakot, dzīve pati atsijā cilvēkus, kuri nav tev vajadzīgi. Un es patiesi esmu priecīga, ka mēs vairs neesam draudzenes, lai gan vēl gadu atpakaļ par to smagi pārdzīvoju. Iepazinu viņas patieso dabu un sapratu, ka mums nav pa ceļa, vēl nobrīnījos, kur bija mana galva tos 5-6 gadus atpakaļ.

Savas sievieškārtas draudzenes varu saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Un tās ir tuvas, mīļas un intelektuāli nobriedušas sievietes, kas cita dārziņā bez vajadzības vai neaicinātas degunu nebāž. Un ziniet, labāk tā, nekā divdesmit draudzenes ar kurām visu laiku jāskatās aiz muguras, ka tik kaut ko nenostrādā. Ja jūtu, ka šim cilvēkam ir liels sūdu vārīšanas potenciāls vai nav līdz galam pa ceļam, par draudzeni nesaukšu.
Un ar puikām draudzējos, jo tā čomošanās ir kaut kas lielisks! Un džekiem nav tādas muļķīgas spēlītes prātā.
Tā nu lūk arī neviens man vēl pāri nav nodarījis.

Bija man draudzene vidusskolā, kura pēc skolas beigšanas pat neatvadoties aizbrauca uz ārzemēm un pārtrauca ar mani kontaktēties, nobloķēja skype un facebook. Ko es viņai nodarīju- tā arī nesapratu. Zinu, ka viņa ir cosmo.

Ir gadījies, vispār bieži sanāk uzzināt par to, ka kāds mani ir nodevis. Diezgan sāpīga tēma, vienreiz labākā draudzene visādas intrigas vērpa man aiz muguras, beigās pat pateica, ka nenožēlo neko. No tā laika mazāk uzticos, nav viegli iegūt manu uzticību. Daudz iemācījos.

Vispār tā globālā mērogā skatoties, nē. Varbūt tāpēc, ka par spīti savam naivumam, tomēr labi redzu cilvēku un neatvēršu sevi kuram katram. Man ir 2 ļoti labas draudzenes un māsa. Par viņām esmu pārliecināta kā par sevi. Ir vairākas paziņas, ar kurām varu papļapāt un kuras manis teikto tālāk neizpaudīs. Vairāk man nevajag, jo neuzskatu, ka visiem, ar kuriem man ir labas attiecības, varu stāstīt par sevi ja ne visu, tad daudz ko

Slikta pieredze no vidusskolas gadiem ar draudzeni (kura arī bija klasesbiedrene), jau sadraudzējāmies pamatskolas gados un bijām ļoti tuvas. Bet viņa vienmēr noteica ar kuru puisi drīkstu un ar kuru nedrīkstu būt kopā, nepatika ja laiku pavadīju ar citiem draugiem. Kad beidzot vairs neatļāvu izrīkoties ar mani kā tādu lupatu, viņa sāka citiem cilvēkiem mani nomelnot, dažādiem skolotājiem, laikam cerēja, ka neuzzināšu. Lai man vairs nevajadzētu ar viņu satikties vai mācīties vienā klasē, nomainīju nr, nomainīju skolu un tā bija labākā izvēle manā mūžā. Tādu nodevību nepiedodu.
Ik pa laikam lūdzu kādu padomu saviem draugiem, bet mēģinu pārsvarā paļauties tikai uz sevīm.

Neiedzilinoties garaas detalaas,man bija taa,ka nodeva draudzene,ar ko draudzejamies lielako dalu lidzshinejas dzives. Tas bija smags trieciens,zinaju,ka vinja visadi apgaajaas ar citiem cilvekiem,bet,ka ar mani!!! Pec divu meneshu nekontakteshanas vinja gribeja saligt mieru.. it ka saligam.. izplapajamies,izraudajamies.. bet pagaja menesis un es sapratu,ka skatoties uz kadreiz tik daargo cilveku,mani parnjem pretigums. Cik atri atjaunojam draudzibu,tik atri ari partraucu to. Man tikai ir viens milzonigs,ljauns priecinsh,ka vinja lidz kapa malai zinaas,ka vinjai vairs nebus uzticamaka drauga par mani un ka pati savu ambiciju del to visu skaisto padirsa!

ir nodevusi draudzene, kura tad bija ljoti tuva... nu neko, es vinjai atriebos, tagad, protams, tá nedarítu, bet tad bija dullie 18-20 gadi. izjaucu vinjai attiecíbas, pabojáju dzívi (ljoti ljoti), un es visá paliku balta un púkaina. bet vinja bija to pelníjusi. zinu, ka vinja péc tam ir teiktusi, ka bútu zinájusi, nekad nebútu man nodaríjusi tá pári, un ka nevienam nenovél tádu ienaidnieku ká es.

péc tam sanáca, ka mans vírietis mani nodeva (ne krápshana) nu ko, logiski, ka vinjsh vairs nav mans vírietis un es pat nekontaktéjos ar vinju. protams, tad jau es biju gudráka - nekádas ziepes vinjam nesataisíju. izaugu no tá.

Pamatskolā daudzkārt viena otru nodevām, tā ka es teiktu, ka mēs neviena nebijām īsta draudzene vien otrai, vien līdzāspastāvējām. Tālāk tā nav noticis, vidusskolā jau viss ritēja pa pieaugušo ceļu, nekd nv neks ar nevienu bijis jādala.
Bet es vispār nelieku visu savu uzticēšanos un cerības uz kādu, daudz ko paturu vien sev, tā ka īsti nevienā neesmu vīlusies ne par ko. Un paziņas, par ko nojaušu, ka varētu koķetēt ar maniem vīriešiem,nekad neesmu laidusi pāri slieksnim, pieņemu, ka esmu aiztaupījusi sev kādas negatīvas sajūtas:)

*sorry par kļūdām, pat nelabošu, grrrr!