Kad sāku strādāt, man bija uznākusi krīze. Dzīvojoties pa mājām, pieradu, ka katru dienu ir pietiekami daudz laika, lai gan gatavotu, gan kaut ko uzkoptu, gan sevi iepriecinātu. Viss bija forši. Un tad nāca darbs - pēkšņi 8 stundas no manas foršās dienas tika atņemtas. Pirmo mēnesi jūdzos nost - darba daudz, vajag vēl vakariņas paspēt sagatavot, uz tirgu aizbraukt, māju sakopt. Tagad beidzot esmu atradusi savu ritmu, lai viss ir līdzsvarā. Ēst negatavoju katru dienu. Kad esmu mājās 18.00., tad gatavoju, kad aizkavējos kaut kur - gatavo viņš vai paēdam ārpus mājas. Māju tīru vairākos piegājienos, nav tā, ka vienu nedēļas nogales dienu tikai šrubiju. Piektdienas vakarā visu sakārtoju - lietas nolieku savās vietās. Sestdienā vairs nevārtos pa gultu līdz 12.00., bet jau 9.00. esmu augšā, pabrokastoju un līdz kādiem 12.00. padaru mājas darbus. Svētdien tāpat. Kopumā pa visu nedēļas nogali māja tiek savesta kārtībā un brīvais laiks arī necieš.