Kāpēc negrib precēties?

daudzi nodzīvo ar vienu cilvēku gadiem ilgi, jo it kā viss ir forši, bet ''īstais'' kā nenāk, tā nenāk.

Bet ko nozīmē "īstais"? Ja ar cilvēku ir tik forši un labi, ka gadiem var nodzīvot kopā, tad par kādu "īsto" vēl ir runa? Ko tieši cilvēks gaida? Princi baltā zirgā?

Tāpēc, ka negrib konkrēto partneri par savu sievu, citu iemeslu neredzu, lai marinētu 9 gadus attiecības. Ja godīgi, es pēc pirmajiem 2 gadiem būtu pacēlusi asti, lieka laika tērēšana. :D
Pirmajās attiecībās tā arī izdarīju. Neko nenožēloju.
Tas ir mans viedoklis.

Neprecas jo:

- uzskata, ka laulība ir bezjēdzīga (parasti puisis audzis šķirtā ģimenē)
- uztver laulību kā jaunu dzīves posmu, kuru realizēs tad, kad sasniegs iepriekš nospraustos mērķus (it kā laulība traucētu to paveikt)
- reiz jau šķirta laulība.. otro reizi nesteidz ātri stūrēt tajā
- nesaskata 2. cilvēkā sievu, māti saviem bērniem
- bail kļūdīties

+
gribēju rakstīt tieši to pašu.

-nav gatavs kāzām ,izaudzis līdz tam vecumam:D
-bail,ka sieviete mainīsies pēc kāzām ,kļūs par citu cilvēku ..iegūs bosa raksturu,vairs tā necentīsies, nekops sevi.
-negrib zaudēt savu neatkarību, brīvību
-bail,ka sieviete gribēs pretendēt uz viņa īpašumiem,ja gadījumā,kas neiznāks.

Varianti ir dažādi. Manuprāt, visbiežāk gadiem nodzīvo un neapprecas tad, ja līdz galam nav tajās attiecībās iekšā un nešaubīgi nesaista savu nākotni ar otru cilvēku. Bet tikpat labi iemesls var slēpties citur, piemēram, ja cilvēks vienreiz jau apdedzinājies ar izjukušu laulību. Katrs gadījums individuāls.
Man arī šķiet, ka precēšanās zaudē popularitāti tāpēc, ka tagad attiecīgajā vecumā ir cilvēki, kas uzauga, kad sākās šķiršanās bums... Atceros, 9.klasē varēju uz vienas rokas pirktstiem saskaitīt klasesbiedrus, kuriem vecāki nebija šķīrušies - manējie arī bija. Šī paaudze droši vien būs krietni piesardzīgāka uz precēšanos.

Kaapeec 90% seit uzskata, ka tiesi viirietis attieciibas ir tas, kas negrib preceeties un ka visas sievietes ir kaa trakas apgredzenoties?

daudzi nodzīvo ar vienu cilvēku gadiem ilgi, jo it kā viss ir forši, bet ''īstais'' kā nenāk, tā nenāk.

Bet ko nozīmē "īstais"? Ja ar cilvēku ir tik forši un labi, ka gadiem var nodzīvot kopā, tad par kādu "īsto" vēl ir runa? Ko tieši cilvēks gaida? Princi baltā zirgā?

varbūt forši,bet tas nenozīmē,ka ja nodzīvo 10gadus kopā ar kādu,tad viņš ir tik nozīmīgs, svarīgs un jūtas tik lielas,lai viņu precētu un radītu kopīgu ģimeni.

Man vienmeer likaas, ka man nav nekaadas baigaas vajadziibas un gribeesanas preceeties, bet kad draugs mani bildinaaja, tas man bija ljjoti patiikams paarsteigums un likaas, ka appreceeties buutu feini. Pirmaa eiforija peec saderinaasanaas ir paargaajusi un tagad esmu atpakalj pie taa, ka visa taa preceesanaas rada tik daudz stresa, plaanosanas un galvassaapju, ka man pat saakt kaut ko riikot nav ne mazaakaas veeleesanaas.

identiski.

varbūt forši,bet tas nenozīmē,ka ja nodzīvo 10gadus kopā ar kādu,tad viņš ir tik nozīmīgs, svarīgs un jūtas tik lielas,lai viņu precētu un radītu kopīgu ģimeni.

Jā, protams, es vairāk runāju par nereālistiskām ekspektācijām un esošā partnera nenovērtēšanu. Un dzīvot ar kādu kopā 10 gadus, zinot, ka šis cilvēks nav tas, ar ko vēlies dibināt ģimeni, ir egoistiski un savtīgi.

Mjaaa es esmu dzīvs piemērs, kā vīrietis nodzīvoja ar sievieti kopā desmit gadus un tā arī neapprecēja. Kad beidzot aizgāju, tad nu tik sākās... jau rīt gatavs precēt, no biksēm lēkt ārā, kāda es viņa mūža sieviete, kā kopā novecosim un kā tūlīt pat bērnus radīsim, visu atgūsim, visu ko gribēsi, tikai atgriezies. Smieklīgi... Ja viņš to būtu teicis mūsu attiecību laikā, būtu laimīgākā sieviete uz pasaules. Bet tagad esmu nelaimīgākā :(

Vispār esmu priekš sevis nospraudusi vienu principu. Labprāt uzklausītu jūsu viedokli. Proti, nedzīvot vairs kopā ar vīrieti, iekams viņš nebildina un viņam plāni uz ģimenes veidošanu ar mani. Randiņi un tādas lietas protams, jā, bet dzīvot kopā tikai ar vīru. Ko jūs par to sakāt? Jo es tiešām vairs negribu būt 'sieva' praktiskajā dzīvē, bet uz papīra nulle.

kordelia, es gan uzskatu, ka padzīvot kādu laiku kopā pirms kāzām gan vajag. Jo viena lieta ir satikties un randiņot, bet sadzīve ir pavisam kas cits, kad cilvēks atklājas no pavisam citas puses! vienkārsi, lai beigās neiznāk pārsteigums)

Bet, runājot par tēmu, uzskatu, ka, no vīrieša puses, nevēlēšanās precēties pēc ilgas kopābūšanas, ir izvairīšanās no atbildības.
Un nobriedušam vīrietim tomēr ir jābūt spējīgam uzņemties atbildībus un veikt attiecīgus lēmumus.

Manuprāt, daudz dod vecāku ietekme. Esmu ievērojusi, ka pārsvarā tie, kas nevēlas precēties ir tie, kuriem vecāki ir šķīrušies :)

Bet personīgi pati, gribu un darīšu to :)

Jackie, es domāju pēc bildināšanas to pusgadu vai gadu, jā, droši, padzīvot kopā līdz kāzām. Bet ne tā, ka vienkārši dzīvot un minēt, būs kaut kas vai nebūs un gaidīt un gaidīt...

Es vienkārši tiešām vairs neesmu gatava gaidīt. Esmu tā satraumēta, ka tagad droši vien aizbaidīšu jebkuru kavalieri.

Lūk, šis puisis, ar ko sāku nesen satikties, man ir aizdomas, ka viņš vienkārši pamazām mūk no manis. Es, protams, skaļi neko nesaku, pat tādas runas nav bijušas par ģimeni. Bet varbūt viņš jūt? Kā jums liekas?

ja man pateiktu, ka nepastāvēs attiecības, ja nebūs precēšanās, tad tas tikai visu pasākumu nomāks un avareadiredirčī...

es gan uzskatu, ka padzīvot kādu laiku kopā pirms kāzām gan vajag. +
vismaz mēnesi.

nevēlos precēties.
Laulība tas ir pirmkārt ir līgums. vel neesmu izlasījis tos normatīvus bet jau zinu ja laulājoties vīrietis tikai zaudē. Nejau dadz, nu tik vien kā savus pautus. tas paraksts līgumā nozīmē, ka strīda gadījumā atnāks tāds "atfa" teviņš(par valsti viņu vel dēvē), tāds reāli milzīgs un varens, un drāzīs tevi. Valstij savu taisnību nepierādīsi. sieviete var darīt ko grib bet vīrietim jābaidās no "alfas". Kad "afa" tevi drāzīs tad sieviete skatīsies un ja viņai nepatiks, "alfa" paņēms lielāku dildo.
aprecās tikai mazohisti. man no tā kaut kā neomulīgi.

kordelia
Ja jau esi 10 gadus bijusi attiecībās, tad jau tev ir normāls vecums, lai attiecību sākumā droši teiktu savus nodomus. Ja būs vīrietis ar līdzīgiem nodomiem, tad labi, pretējā gadījumā, kāpēc tērēt laiku?

Es nez, no manis neaizbēga, kad atklāti un godīgi teicu, ka vēlos uz nopietniem nodomiem balstītas attiecības.

Proti, nedzīvot vairs kopā ar vīrieti, iekams viņš nebildina un viņam plāni uz ģimenes veidošanu ar mani.

Es gan ieteiktu padzīvot kopā ar vīrieti un tad sākt domāt par ģimenes dibināšanu , bērniem , bildināšanu ,kāzām.
Es būtu vīrietis,tad nemaz nebildinātu sievieti ar kuru nebūtu padzīvojis kopā, jo vispirms jāuzzin kāda sieviete ir ikdienā, kā mainās ikdienas apstākļiem, cik čakla vai slinka ir, kā rūpējas par dzīvokli utt. protams,ka nevajag vairs gaidīt nezin cik gadus,bet pusgadu, gadu var padzīvot kopā un pagaidīt bildinājumu,ja nebūs tādā laika posmā,tad vnk meklēt nākamo,ja negribas vairs apsvilināties un uzķerties uz variantu,kurš grib vnk dzīvot kopā.

Nelasīju visus komentārus, taču man ir viens diezgan nopietns iemesls, kāpēc ne es, ne mans brālis un māsa nevēlamies precēties. Tas gluži vienkārši ir tāpēc, ka mūsu tā sauktais laulību paraugs(vecāki) pilnīgi un galīgi nestrādāja. Uzskatu, ka tas ģimenes modelis, kādu ir izveidojuši konkrētā cilvēka vecāki ĻOTI ietekmē šī cilvēka vēlmi precēties, vai tieši pretēji-to nedarīt.

tatjsns, spriest tikai pēc savas ģimenes ir neobjektīvi. tāpēc diezko nenopietns iemesla, manā uztverē.

kristine, pirmkārt jau es nesaku, ka visi tie cilvēki, kuriem nav tā laimīgā laulību paraugmodeļa no vecākiem, negrib precēties tieši šī iemesla dēļ. Saku, ka tas noteikti kaut kāda ziņā ietekmē, jā, taču šis atspaids var būt gan mazāks, gan lielāks.
Otrkārt jau cilvēka domāšana un psihe ir tāada kāda ta ir un es nu neteiktu, ka es, mans brālis un māsa esam kaut kādi meža dīvainīši un tikai mūsu vēlmu (ne)precēties ietekmē mūsu vecāku neizdevusies laulība.
Nevajag nu tik šauri domāt. ;)