Tas ir pilnīgi par mani...Un katru reizi, kad viss beidzas, jūtos kā pilnīga lūzere, kas nespēj veidot normālas attiecības..es vienmēr iemetos attiecības kā nenormāla, ir sajūta, kā tāāā mīlu, nu labi, esmu samīlējusies, kas iekšas rauj pušu, liekas, ka nu būs, ka nepāries, bet pāriet...un tā mētājos no vienām attiecībām citās un nesaprotu, kas man par vainu, ka nespēju turpināt, kad tās rozā brilles jau nokritušas....
Ja jau čīkstāmā diskusija, tad man ir, par ko čīkstēt, man galvā pilnīgs bardaks visā, kas attiecas uz attiecībām, ja likās, ka bija skaidrs, ko es gribu, tad tagad atkal nav, mētājos no viena grāvja otrā, sāku nožēlot, tad atkal nē, tad esmu laimīga, tad liekas, ka viss ir jāizbeidz...vieglāku neko nepadara arī bijušais, kas pēdējo mēnesi nemitīgi raida signālus, ka grib mani atpakaļ, dažbrīd šķiet, ka es arī gribu, bet tad domāju, ka kaut kas nav kārtībā, jo pēc visa, ko esmu viņam nodarījusi, kāpēc lai viņš mani gribētu atpakaļ, tur nav loģikas...nepārtraukti šaubos...un no visā tā, kā esmu savās domās un jūtās nomocījusies, cieš cilvēks, ar ko esmu tagad kopā...Dažreiz šķiet, ka man vienkārši vajag vispār būt vienai...bet atkal es negribu...un tā uz riņķi vien maļos. Nu lūk, pačikstēju.
1068
