Es NEKAD tā nevarētu, nedarītu...

Ar putām uz lūpām nē, bet nu nekad nebiju domājusi, ka strādāšu tādā sfērā kā tagad. Skolas gados mani tas neinteresēja, redzēju sevi pavisam citā jomā. Tagad varu teikt, ka esmu atradusi savu "lauku".

Ir, protams. Gribētu redzēt to cilvēku-aunapieri, kurš nekad pie kāda no "nekadiem" nav aplauzies.

Es vispar loti centsos, nekad neteikt nekad. Jo uzskatu, ka dzive viss ir iespejams. Mes nevaram paredzet, kas var atgadities un ka taja bridi rikosimies.

Ja ir, it ipasi jaunibas gados, kad to "nekad" metaju pa visam pusem.

Ja kaut ko gribu, tad jāsaka, ka tas nekad nebūs, jo tad tas būs

Nekad nesatikšos ar precētu, nekad nepiedošu krāpšanu, nekad vairs nepiedzeršos ( ), nekad nepabeigšu augstskolu utt. utjp. tagad ir citi "nekad"

Mana mamma teica, ka nekad nebūs skolotāja... nu pēc 10 nostrādātiem gadiem skolā viņa saka, ka tas ir viņas sirdsdarbs.

Pati arī vienu reizi šādu esmu aplauzusies, arī darba sakarā

Jā. Tāpēc, cenšos ar frāzi nekad nemētāties.
Biju nonākusi identiskā dzīves situācijā, kuru daudzus gadus atpakaļ kritizēju.

oo jāaa, esmu teikusi... Un ir atgriezies. Bet, protams, labā ziņā pagaidām. Bet cenšos izvairīties no tā vārda lietojuma.

Liidziigi kaa Chantelle ar vaardiem nemeetaajos, taapeec varu teikt, ka neesmu gan pie ''nekad'' aplauzusies. To, ko esmu teikusi, ka nekad nedariishu, arii neesmu izdariijusi liidz shim, jo tas ir pret visiem maniem principiem un morales normaam.

Es pat nezinu. Nekas tāds nenāk prātā. Protams, ka bērnībā un pusaudža dumpīgajos gados ir bijuši visādi "nekad" no sērijas "es nekad neko tādu nevilkšu" vai "es tev nekad to nepiedošu!", "es nekad neprecēšos". Bet tādā pieaugušā cilvēka dzīvē "nekad" man vēl nav pārvērties par "kaut kad".

Nelietoju vārdu "nekad", savā ziņā māņticības dēļ. Arī tāpēc, ka nezinu,kā dzīve iegrozīsies.
Tāpēc neatceros, ka būtu,kas tāds noticis. Taču bija viens cilvēks,kas man šos vārdus teica, ka nekad nedarītu tā,kā es.. pagāja nieka gads un šis cilvēks izdarīja tieši tāpat un pat vel trakāk, lieki teikt,ka to "nekad" (kas tika uzsvērts līdz apnikumam) sakās neatceramies (jā, es atgādināju).

tas ir tikai normāli. uzskati, vērtības, skatījums uz lietām mainās. nekas tāds, par ko esmu teikusi "nekad" nu tā pa īstam, nav, bet krietni mainījušies uzskati par laulībām, pāru attiecībām. ja agrāk gribēju kāzas, tad tagad man tas nav svarīgi. ja agrāk krāpšana uzskatīju par to lielo problēmu, tad tagad uzskatu, ka krāpšana ir tikai simptoms. nenovēršot vai vismaz nesaprotot to īsto problēmu, kas izprovicēja krāpšanu, liela iespēja, ka nākošajās attiecībās atkārtosies tieši tas pats. ā, nekad nedomāju, ka varētu pārstāt ticēt Dievam, kuru sludina baznīca, bet nu tas ir noticis. domāju, ka tālākā nākotnē visam pārdabiskajam ticēšu arvien mazāk, līdz ticēšu tikai zinātnei un seksam.

Es arī vārdu "nekad" mēģinu nelietot.
Man ir bijuši divi aplauzieni ar vīriešiem. Man nekad nav patikuši lauki, dārza darbi, un mamma man jau no tīņu gadiem teica- vot dabūsi lauku puisi, ko tad darīsi? Bļāvu, ka nekad mūžā man tāds nebūs. Iepazinos ar džeku Rīgā, viss normāli, bet, kad aizbraucu pie viņa vecākiem, sapratu, ka viņš nāk no lielākajiem lauku laukiem. Brīvdienas tur man bija diezgan liels pārbaudījums.
2. gadījums- man NEKAD nebūs krievs. Izradījās, ka čalis, ar kuru jau kādu laiku bīdījām šo to, pēc tautības bija krievs. Pateikt to gan bija pagrūti. Paradoksālākais, ka es viņā pārmīlējos līdz bezsamaņai..Tā nu Tev bija- NEKAD ar krievu

Ahāāhā. Agrāk, tiešām ar putām uz lūpām, teicu, ka NEKAD savā dzīvē nedzīvošu Rīgā.
Tā nu ir sanācis, ka nu jau teju 3 gadi kā dzīvoju Rīgā..

Es esmu tipisks dvīnis pēc horoskopa. Es jau rēķinos un mani tuvinieki zina, ka pirms laika izteikts viedoklis, lieto patika utml. var būt pilnīgi neaktuāls šodien. Es varu pārstāvēt arī gluži pretēju viedokli.

BET man joprojām prātā stāv bērnībā izteikts apgalvojums, ka es nekad nevalkāšu beretes (90ajos tā bija izplatīta galvassega).
Nu vēl joprojām tā uzskatu.

Agrāk teicu, ka nekad nedzīvošu Rīgā, ka man taču patīk lauki, ka bail no tādas lielpilsētas Bez maz vai vienīgā no kādreizējām draudzenēm uzskatīju, ka atgriezīšos dzimtajā pusē, tur dzīvošu, strādāšu, bet nu ir sanācis tā, ka laikam ne, jo ko gan es viena tur darītu.
Vairāk nevaru neko iedomāties, man tie "nekad" arī nav bijuši ļoti kategoriski.

es nekad nevalkāšu beretes

Es gan nēsāju agrāk

es bērnībā teicu, ka nekad nevalkāšu pumpainu un rūtainu. Jāsaka, ka savos 28 tā arī neko tādu neesmu valkājusi. Un nepatīk vēljoprojām.

Laikā, kad kļošas bija baigajā modē, teicu, ka nekad nevilkšu bikses ar šauriem galiem. Tagad es pat neuzdrošinos teikt, ka nekad nevilkšu kļošas.

Par "nekad", kas turās.

Es pēc bērnības ģeršanām teicu, ka vairs nekad nevilkšu vilnas zeķes. Līdz šim turās godam un domāju, ka arī turēsies, jo man viņas sasoditi kož