Sveikas!
Gribēju dalīties ar savām iekšējām sajūtām.
Sākšu ar to, ka man 3 gadus ir draugs, viņu ļoti mīlu un zinu, ka mums būs kopīga nākotne. Tālāk seko kaut kas dīvains (sievietes kā būtnes pašas par sevi ir dīvainas :D ) Vidusskolas laikā bija pirmā, lielā mīlestība (vai varbūt tikai aizraušanās?), tiesa gan, tālāk par bučošanos un čubināšanos viņa mašīnā netikām, es bremzēju :D Smieklīgi, bet tagad man viņš sapņos rādās. Kad bija klasesbiedru satikšanās, pieķēru sevi pie domas, ka varētu ar viņu paflirtēt, gribēju uzbužināt savas spalvas un izskatīties superīgāka. (jopcik, es stulba, vai :D ) Man ir lielai kāpēc. Kāpēc es par viņu vēl domāju, ja man viņu nevajag (vai vajag)?