Paldies meitenes par atbalstu. Vakar spilvenā ilgi raudāju, šodien tomēr pati esmu atkūlusies līdz slimnīcai. Diemžēl man nav tik tuvu draugu, kam uzticēties, principā, par manu stāvokli zin tikai mans vīrs, nevienam radam un draugam neesmu neko teikusi. Laikam jau kauns, lielā mērā tas tieši atkarīgs no šī sabiedrības nosodošā viedokļa, kad vieglāk klusēt un savu sāpi pašai norīt.
"Jūrmalas slimnīcā" peronāls super jauks, neviens nosodoši neskatās. Sauc par meitiņu, pelīti, sirds uzreiz mierīgāka.
Iedeva gan izlasīt vienu lapu par to, kas ir aborts, tad atkal asara nobira. Tagad sēžu palātā un gaidu, kad mani pasauks. Rokas gan nedaudz trīc, kamols sēž kaklā. Cerams šis gaidīšanas process nebūs pārlieku ilgs. Jo tas ir vis grūtākais.