Šajās brīvdienās, lauku klusumā izlēmu aprunaties ar savu draugu par to, ka man pietrūkst viņa uzmanību un tracina viņa izteikumi, taču vainojama esot es, jo nevēlos ar viņu kopā pavadīt laiku.. Te nu iestājas tāds apjukums, bet saprotitiet to tā. Es ceļos 7, sēžu skolā līdz 8, bieži vien mācos naktīs. Tad kad atnāku no skolas parasti cenšos viņu samīļot - viņš dzen mani prom un saka, ka tagad nē. Vakaros kad ielienu gultā, lienu viņam klāt lai var parunāt vai samīlot, bet viņš esot pārāk noguris. Tāpēc brīvdienās ieminējos par to, ka man pietrūkst viņa uzmanība. Bet viņš pamatoja ar to, ka viņš nevēlas man neko izradīt, ja katru vakaru notiek un viens un tas pats, ka nekur mēs neejot, nekur nestaigājot un ka sākot ar mani dzivot kopā viņš esot domājis ka bus savadak neka ar citam sievietēm.
Piemirsu pieminēt, ka neatceros nevienu nedēļas nogali, kad mēs būtu sēdējuši mājās, varbūt šad tad bijušas dienas kad esam atsevišķi, bet.. vienvard sakot man gribējās izkratīt sirdi un pārliecināties, ka nav vaina manī un ka man nav jaizvēlas starp karjeru un viņu.