marchixa, es biju līdzīga situācijā, ka viņa. Arī ap to laiku, kad mazajam bija gads, mēs abi ar vīru tupējām mājās bez darba. OK, iekrājumi bija tapēc par apkopēju ne es ne viņš strādāt negājām, bet nu šā vai tā, es stādos priekšā autores situāciju.
Bērns tomēr mazs, ir psiholoģiski grūti atstāt viņu svešai lētai auklei un notīties kaut kur atsēdēt kaut ko kaut kādos kursiņos. Darbu Rimi var atrast kaut tūlīt, bet, ja parēķina alga - aukles alga - transports, tad par tiem zem 100 eiro, kas paliek pāri pēc izdevumiem, nu galīgi nav vēlme savu bērnu pa dienu vispār lāga neredzēt. Nesen noklausījos, ka Maxima pārdevēja draudzenei stāsta - no rīta aiziet uz darbu, bērns vēl guļ, vakara atvelkas mājās, bērns jau guļ. Un tas viss - par minimālo algu.
Ēst autorei, cik saprotu, ir par ko. Citam gan knapi pietiek. Tā ka galīga bezizeja nav. Cerība, ka vīrs beidzot atradīs darbu ja ne šajā, tad nākamajā mēnesī - šī cerība arī ir stipra. Jo vīrs taču tik foršs, strādīgs, gudrs.
Nezinu, varbūt es arī esmu bezrakstura čīkstulis, bet es savulaik izvēlējos (tāpat kā problēmas autore) tupēt mājās un knapinaties ar naudiņām, nevis šturmēt pirmo apkopējas vakanci. Jā, biju aizsūtījusi savu CV visur, kur vien bija kāda laba pusslodzes vakance, bet tajā momentā mani neviens darbā negribēja ņemt.
Šobrīd vīrs strādā, es arī drusku piestrādāju. Pie tam, piestrādāju vienā no tām vietām, kur mani bezdarba vasarā negribēja ņemt. Tagad viņi lūdzas, vai es nevarētu strādāt vairāk. Es atsaku papildus slodzi, jo vairs izmisuma man nav, un vīra algas pietiek.
Ko es gribu teikt ir tas, ka laikam ir tādi priodi dzīvē, kad viss ir galīga paka*ā un nekas, ko tu dari, nestrādā. Tas periods pāriet un viss atkal ir labi un pēkšņi CV paliek labs, un algu normālu visi gatavi maksāt, un NVA kursos pienāk tava rinda :)
131
