Uij, traki bija tie pusaudžu gadi. Kāpu ārā pa 3. stāva logu, lai darbadienu naktīs tikties ar draugiem, vienkārši tusētos. Mājās atgriezos uz rīta pusi, gāju uz skolu negulējusi. Nesaprotu, kā izturēju bez gulēšanas.
Reiz sameloju, ka gribu palikt pie draudzenes, bet īstenībā gribēju pie puiša, vecāki zināja, kur viņš dzīvo. Tad nu pateicu lai mani aizved pavisam uz citu vietu, uz labu laimi pateicu, ka viena no mājām ir draudzenes māja, un droši devos pa vārtiņiem iekšā. Vecāki aizbrauca, es pārkāpu pāri entajiem žogiem, līdz tiku uz cita, paralēlā ceļa, lai neuzdurtos virsū mašīnai. Par laimi, nebija neviena suņa manis izvēlētajās sētās. Tā nu tiku pie drauga.
Bet nu, tik daudz muļķību ir sadarīts, ka brīžiem pat kauns atcerēties. Bet pats trakākais laikam tiešām bija tā līšana pāri žogiem - nu kur man bija prāts?!