velns sevī

čāčas un mežāžes kopsavilkums :D

man ļoti sevī nepatīk, ka nespēju izrādīt emocijas pret tiem cilvēkiem, kuri man ir ļoti svarīgi. Izturos pret viņiem visādi, bet tikai ne labi, nezinu, nav tā, ka vēlos, lai viņi jūtas slikti, lai viņiem sāp (pārsvarā pretējais dzimums)

Līdz ar to man pašai ir grūti - otram cilvēkam nav nemaz nojausma, ka man viņš simpatizē.
Interesanti - cilvēki, kuri man patīk tikai draugu līmenī - pret tiem esmu pavisam cits cilvēks, izturos pavisam pretēji, viss ir forši..

Sarežģīti

1. Es ātri apvainojos. Un man tas riebjas, bet es jau ilgāku laiku cenšos izskaust šo īpašību un man pat sanāk

2. Neiecietība . Mani ātri var nokaitināt cilvēki - kāds priekš manis ir pārāk lēns, kāds cits, pārāk stulbs un kāds cits vienkārši tizli runā un mani tas kaitina :D Ar šo gan nezinu kā cīnīties - tā vienmēr ir bijis. Man tik bieži liekas "nu, bļ*, kāds tas cilvēks ir idiots" - un jā, arī par cilvēkiem, kurus es mīlu un kuri man pat ļoti patīk - vienkārši pienāk brīži, kad kāds dara kaut ko tādu, kas man besī un uz doto brīdi es esmu neiecietīga. Labi, ka man ir tā labā īpašība turēt muti, tāpēc daudzi nemaz nezina, ko es par viņiem domāju tajos brīžos

Slinkums & cinisms

Slinkums & nepacietība.

1. Egoisms - mēģinu to savaldīt un apvaldīt.
2. Emocionalitāte - ātri varu aizsvilties, saskumt, pēkšņi priecāties utt.
Arī to cenšos apvaldīt, vismaz situācijās, kad tas nepieciešams.

Nemitīga plānošana un nepacietība kopā ar visu uzreiz un tagad. :D

1. Cinisms
2. Hmm, kuru, lai izvēlas otru. Slinkums vai neizlēmība... slinkums vai neizlēmība... Neizlēmība!!

CellarDoor, manuprāt neizlēmība nav tik traki slikta īpašība :D tā piemīt pa bišķiņam katrai. protams ir arī daudz izņēmumi..:)

Egoisms - katru situāciju cenšos pakārtot sev par labu.
Ļaunatminība/atriebīgums - nekad tā īsti nepiedodu tiem, kas nodarījuši pāri, un varu arī atriebties. Nekāds intrigas nepīšu un atriebības plānus nekalšu. Bet, piemēram, nepalīdzēšu tam cilvēkam arī tad,, ja atrodos tādā pozīcijā, ka to ļoti vienkārši varu izdarīt.

Ar otro pēdējos gados esmu puslīdz tikusi galā, pie pirmās gan vēl jāstrādā.

Vālodzīte, nezinu, kā citiem, bet man ļoti traucē. Tieši karjeras ziņā- tad es izdomāju, ka gribu darīt to, tad šito. Pamatīgi ilgi izsveru visus plusus un mīnusus, un beigās palieku uz vietas.
Protams, tieši no apdomības aspekta īpašība ir laba :)

Esmu nepacietīga,gribas visu un uzreiz,bet kautkà cenšos ar to sadzīvot.
Otrais laikam stresošana,cenšos visu uztvert mierīgàk un audzināt pati sevi,
cenšos saudzēt :)
Patīk cilvēki kuri neuztraucās un nestreso,vai nu vienkàrši neizràda!

Es te lasu juusu ierakstus ,un manii pilniigi nekaa no taa nav-laikam esmu ideaala!:D:D

Emmanuelle, zinu tavējo- paškritikas trūkums! (tikai jokoju)

Cellar Door-redzi,bet taa iipasiiba piemiit tikai man!!To arii uzsveeru...Manii nav pilniigi nekaa no meitenu piemineetam iipasiibaam!:D

Es esmu egoistika.Tikai ne attieciiba pret savu gimeni.Vinu del varetu visu izdariit.Esmu paraak paspietiekama un neatkariiga.Nekad negribetu sevi ierobezot ar berniem.

1. Esmu ļoti neiecietīga attiecībā pret cilvēkiem. Ļoti gribētos šo īpašību apvaldīt,pat novērst,jo reizēm tā ir ļoti,ļoti traucējoša attiecībās.
2.Ļoti liels egoisms arī ir man raksturīgs. Nekad nepadomāšu par otru,bet pirmām kārtām - par sevi. Ar šo milzīgo trūkumu vēl tikai cenšos cīnīties.

Esmu no tiem cilvēkiem, kuri ir briesmīgi labestīgi.. tas tiešām bieži krīt uz nerviem, jo es nespēju turēt ļaunu prātu ne uz vienu, vienmēr visu piedodu, viss tiek aizmirsts un aizsviests projām. Tas ir slikti tāpēc, ka cilvēki to izmanto, viņi man var pateik, ko vēlas, mēs izstrīdēsimies, bet es piedošu visu.. Domāju, ka man ar to jāstrādā.

Otrta mana sliktā īpašība ir valdonība, man patīk komandēt visus un pamācīt, uzspiest savu viedokli, lai būtu pēc mana prāta. Pie tā strādāju un cenšos ar to tikt galā, pagaidām jau sanāk tīri labi :D

Vēl tapat kā čāča mēdzu par visu pārlieku satraukties :D

Slinkums un greizsirdība, no tā tikt vaļā nav iespējams :(

Ātri aizsvilstos, sataisu skandālu un drāmu uz līdzenas vietas, pēc tam domāju, kāpēc man tā vajadzēja darīt, ka varēju tak uzvesties mierīgi, normāli...Nekā īpaši ar to cīnīties neizdodas, kamēr esmu mierīga, visu saprotu un domāju, ka tā vairs nedarīšu, bet, kad atkal pienāk kāds tāds moments, vienalga aizsvilstos kā sērkociņš un eju pa gaisu...

Esmu neuzņēmīga, man šķiet, ka es vispār nespēju sev uzstādīt kādu mērķi un to sasniegt, es vienkārši plūstu pa straumi un visu, kas man ir, kas ar mani labs noticis, esmu ieguvusi tīrās likteņa labvēlības dēļ.