velns sevī

1. Esmu nepacietīga un ar to esmu samierinājusies. :D
2. Stresoju par sīkumiem - to mainīt man galīgi nesanāk.

Es koriģēju savas īpašības tā, lai otram no tām nav jācieš. Esmu kaut cik iemācījusies sevi kontrolēt un paskatīties uz situāciju 'vismaz piecreiz, lai pieņemtu lēmumu, ko darīt.
man raksturīgi ir tas, ka es ātri varu apvainoties un ātri aizsvilstos. Tagad vairāk apdomāju situāciju un padomāju, vai ir vērts dusmoties par lietām, kas nav īsti svarīgas un neko neietekmē. Agrāk es tāda nebija un man vajadzēja, lai viss būtu tikai pa manam prātam (egoisms?).
Nezinu, varbūt tagad no tā otrs necieš, jo mūsu domas vnk ļoti daudzos un lielos jautājumos saskan, bet mazsvarīgajos es neiedziļinos tik ļoti, lai taisītu no tā drāmu, ja otrs grib ko citu.

Sany ++++

Pilnīgi par mani!!

1) Esmu liela egoiste un citreiz par maz domaaju par to, ka tiesi vai netiesi saapinu citus cilveekus.
2) Laikam jau esmu iedomiiga.

Es vispirms sanervozeejos, paardziivoju un beigaas izraadaas, ka viss nav tik slikti. Nezinu kas taa ir par iipashiibu, bet man taa besij.

Man tā pati īpašība, kas čāčai:D
Un vēl - esmu ļoti neuzņēmīga. Ar to gan necīnos, vienkārši dzīvoju, jo nu nevar un nevajag visām būt supervisuvarošajām sievietēm.

Slinkums un lietu atlikšana uz vēlāku laiku. Kā studentam, pēdējā brīža pēdējais brīdis :D

Vienīgā īpašība, kas man nāk prātā, ko varētu saukt par sliktu - bakstu cilvēkus ar sarkasmiem. :D

Īpašība, kas ir uz robežas, bet dažreiz vēl saiet kopā ar iepriekš minēto - es saku visu, kas man prātā. Vienk visu, esmu mēģinājusi paturēt tās domas pie sevis, paiet 5 min, un tāpat viss nāk uz āru. Pozitīvais tajā ir tas, ka cilvēki zina, ko par viņiem un vispār par lietām domāju, saku arī to, kas mani sajūsmina, bet tas var būt arī slikti, jo ne jau vienmēr viss ar visiem un visu ir labi. :D Bet man jau pašai liekas, ka tas nav nekas slikts, nav pēc tam pašai jādomā par nepateiktām lietām un kaut kas jākrāj sevī. Man vienk nesen viens...hmm, paziņa..teica, ka varbūt tomēr vajadzētu man k ko arī paturēt pie sevis. :D Bet, nu, nezinu, nedomāju, ka mēģināšu to kaut kā mainīt..man tas neliekas pietiekami slikti, lai to mēģinātu labot.

Pēc dabas esmu haotiska, bet, manuprāt, sevi iemācījos veiksmīgi disciplinēt. Radu sev apkārt sakārtotību, bet tajā pat laikā nododos radošām lietām, kurās varu ielikt savus ''putnus'' :D

Spītība.. nu kad uznāk, tad nezinu kā cīnīties :D

Slikti panesu kritiku.. no citas puses šī īpašība mani motivē rīkoties ''nevainojami''. Bet jā.. cenšos piedomāt pie tā.. :)

Egoisms, slinkums, gribu visu ātri dabūt(nemāku lēnām iet uz mērķi - tagad vai nekad), arī sarkasms (nekas slikts ja tas nav, bet daži cilvēki nesaprot un apvainojas)

Ātri aizsvilstos, kreņķējos par niekiem.

Esmu šausmīgi piekasīga, pat par dažādiem sīkumiem, un arī mēdzu stresot par nebūtiskām lietām.

Mantkārībā - pieņemu un samierinos :D Nepacietība- cīnos.

1) Esmu egoiste - visu savu dzīvi pakārtoju tikai sev, dzīvoju tikai sev un īpaši nedomāju par citiem cilvēkiem. Noteikti jau, ka tas nav īpaši labi, taču man tā ir labāk, ja manā dzīvē vienīgais cilvēks par kuru uztraukties, esmu es pati.
2) Ļoti ātri aizsvilstos - kāda tēma kurā nesakrīt viedokļi, diskusija, kāds aizrādījums: viss noved pie tā, ka metos iekšā, lai pierādītu savas domas un viedokli, un par to pastāvētu.
Reizēm aizdomājos par to, ka nav brīnums, ka man ir tik maz paziņu loks, jo pašai ar sevi nav viegli, kur nu vēl citiem.

Gadi pamazām pieslīpē manas asās rakstura šķautnes un padara tās neasākas:) Sevī esmu novērojusi vienu sliktu īpašību, par ko man arī daudzi tuvinieki un pazīstamie ir teikuši - es savā impulsivitātē un emocionalitātē dažkārt mēdzu ļoti asi, nesaudzīgi iešķelt ar vārdiem, bet jau pēc minūtēm piecām, desmit, pagriezties rinķī uz papēdīša, un runāt ar to pašu cilvēku mierīgā, labdabīgā, draudzīgā tonī tā, it kā nekas nebūtu bijis un es neko nebūtu teikusi. Otrs vēl nav paspējis sagremot un pārdzīvot, ko esmu viņam teikusi, iespējams, vēl nēsā sevī pārdzīvojumu un aizvainojumu, bet es jau visu esmu aizmirsusi, un nespēju saprast, par ko viņš uz mani piktojas:D Toties to līdzsvaro viena vairāk laba nekā slikta īpašība - man tiešām piemīt augsta paškritika attiecībā uz sevi:)

bieži esmu egoistiska un kautrīga. tas ir atkarīgs no mana garastāvokļa diemžēl. cenšos cīnīties ar kautrīgumu, jo tas man ir "iedzimis'' kopš pamatskolas laikiem. saprotu, ka mūsdienās ar kautrīgu uzvedību grūti tālu tikt. vai kādai ir bijis tāpat? kā tikt ar to galā, jūsuprāt?:)

Nemāku sev pateikt NĒ, tādējādi ļauju sev kāpt uz galvas, sāpināt. Nav man tik spēcīgs raksturs. Nezinu pat kā tikt galā ar šo īpašību.

Nemāku sev pateikt NĒ, tādējādi ļauju sev kāpt uz galvas, sāpināt. Nav man tik spēcīgs raksturs. Nezinu pat kā tikt galā ar šo īpašību.

Man tas pats :(

Gurri , Mr.Penguin ,
es arī agrāk nevarēju pateikt nē un ļāvu kāpt uz galvas, pēc tam man apnika, ka ļauju sevi izmantot kā lupatiņu. Ieslēdzu egoismu, kas šajā lietā palīdzēja.

Es domaaju,ka vairaak sevi redzu labaa gaismaa ,kaa sliktaa-varbuut man vajadzeetu sev pieiet arii kritiski kaadreiz.