Problēma

Viņš ārzemēs domā strādāt normālu darbu, normālā nozarē, nevis viestrādnieku darbu, ja tā drīkst teikt, protams, cita lieta, ir vai tas viņam izdosies. Vieta, kur palikt ir, nebūs jāmeklē. Mācos vienā no lielākajām Latvijas augstskolām, humanitārā novirzienā. Nedomāju, ka viņš domā, ka es kaut ko nesasniegšu, drīzāk mani tajā Latvijas kontekstā, ar manu iegūto izglītību un darba iespējām. Bet jums taisnība, tāpat sāp, tas, ka netieku novērtēta, ka netiek novērtēta lietu, kuru daru, kas man interesē. Vismaz varēja izlikties, mani atbalstīt. Un tā aizbraukšana, protams, neuzkrita, kā sniegs uz galvas, bija jau runāšana, bet ne konkrēta, tagad vienkārši viss tik strauji - atlūgums, braukšu prom, izvēlies braukt vai nebraukt līdzi! Tik pēkšņi. Tāpat zinu, ka viņš gribēs uz mājām... bet, ja viņš aizbrauks, tas būs neatgriezeniski, jo tas nav normāli, mani tā vienkārši uz līdzenas vietas pamest, kad man ir studijas. Tas viņam nav sapnis. Es domāju, ka iemesls ir tas, ka viss viņam ir tik ļoti apnicis konkrēti šeit Latvijā, Rīgā. Riebjas darbs, kuru dara, alga arī nav pārāk laba. Gribas kaut kādu kustību, virzību, bet vienīgais risinājums nav ārzemes. Mēs esam jauni. Esmu teikusi, lai pagaida pāris gadus, būs normāls atalgojums, varēsim atļauties kaut kur paceļot utt., lai nav tā vienmuļā dzīve. Viņš jau ir bijis ārzemēs iepriekš, priekšstats ir kaut kāds.
Ar prātu jau saprotu, ka jāšķiras, ja viņš nemainīs savu lēmumu, kā visticamāk, ka būs, bet nu ar sirdi jau grūti. Tik grūti izšķirties.

brīžiem šķiet, ka daudzi sadomājušies nez kādus zelta kalnus ārzemēs, un ka nu tik būs viss un tecēs piena un ķīseļa upes, bet attopas pie nekā. Ja te viņam tik slikti, lai pamēģina pamainīt darbu, lai tēmē uz augstāku amatu, labāku uzņēmumu. Ne jau vienmēr risinājums ir ārzemes, īpaši, ja tas skar otru cilvēku. Kāpēc tev viss jāpamet, lai pēc kāda laika viņš varbūt saprastu, ka arī ārzemēs viss viņam riebjas un Latvijā tomēr bija labāk?

andas, lai viņš brauc pagaidām viens. Tu šo semestri pabeidz, nomācies. 4-5 mēneši ir sīkums. Paskaties, kā viņam ies. Un meklē iespējas studēt tur ārzemēs. Pat ja kaut kādu iemeslu dēļ sanāks atgriezties, tur iegūtos kredītpunktus varēs kaut daļēji pārskaitīt šurp. LU uz nākamo gadu var pagaidām paņemt akadēmisko.

Es puisi saprotu, ja man piegrieztos Rīga un būtu iespēja kaut kur citur strādāt kvalificētu darbu sava jomā par daudz patīkamaku algu, es arī gribētu doties prom.

Dzimtene, protams, ir mīļa, bet LU humanitāra izglītība tev tuvākajos 10 gados ļoti labu algu, visticamāk, negarantēs (man pašai tāda pati izglītība). Studijas arzemēs dos to pašu izglītību, plus jaunu, savādāku pieredzi un skatījumu uz lietām. Nu, protams, ikdienā sēdēt mājās, cept kotletes un gaidīt veci mājās no darba, tas būtu muļķīgi. Tā nedari. Mācies. Izmanto iespēju pamēģināt kaut ko savādāku.

Šarlote, tieši tā, esmu par to ar viņu runājusi. Viņš reizēm tā pat domā - o jā, pelnīt XXX būtu diezgan labi, tepat Latvijā! Bet tad uznāk kaut kāds pizdings par tām ārzemēm. Kā jau sākumā rakstīju visam tam iemesls varētu būt tas spiediens no tuvinieku puses, kurš pēdējās dienās ir izteikts, jo redz, ka viņš ir nomākts.

Ck gadi vēl jāstudē?
Vai vecāki maksā par tavām studijām?
Cik ilgi draugs būtu gatavs tevi gaidīt?

brīžiem šķiet, ka daudzi sadomājušies nez kādus zelta kalnus ārzemēs, un ka nu tik būs viss un tecēs piena un ķīseļa upes

Kāpēc uzreiz zelta kalni? Vienkārši cita vide, pārmaiņas dzīvē, jauna pieredze. Man ir gadījies dažās ārzemēs pastudēt - ļoti patīkams process, tīri tā, kaut kas savadāks, ir, ko atcerēties. Svešvalodas var apgūt. Kas slikts jauniem cilvēkiem iemēģināt padzīvot kaut kur drusku tālāk no Dzintarjūras krastiem?

Ck gadi vēl jāstudē?
Vai vecāki maksā par tavām studijām?
Cik ilgi draugs būtu gatavs tevi gaidīt?

Vēl 2.
Nē, man ir kredīts, kuru maksāšu es pati pēc savām studijām, bet, ja pametu tagad, man tas ir jāatdod pēc pāris mēnešiem (???), ja nemaldos. Ja pabeigtu, tad tikai pēc gada. Un vispār negribu pamest, jo man patīk tas, ko studēju, un es negribu vējā izsviest naudu, ja esmu iesākusi, pabeigšu.
Pagaidām izskatās, ka neko nav gatavs gaidīt. Viņš ir darbā, vakarā gan jau parunāsim vairāk par šo visu.

57days, saprotu, negribu arī viņu lauzt! Ja grib braukt, lai brauc, es nepiespiedīšu palikt pret paša gribu. Tie visi akadēmiskie, augstskolu maiņa, tas viss man liekas tik slideni. Man bail no tā! Vienreiz jau esmu mainījusi augstskolu. Es negribu tā, ka nespēju vienā vietā ilgstoši noturēties. Pats galvenais - es neredzu motivāciju tam! Kā jau Šarlote minēja ir iespējas arī Latvijā. Vismaz divus gadus, lai pagaida mani. Viņam ir izglītība nozarē, kura ir viena no atalgotajām Latvijā. Vienkārši viņš tik ātri padodas, ja nav tā, kā grib viņš. Egoists. Protams, ja runa ir par to, ka viņš grib vides maiņu, jaunus iespaidus utt., tad nu jā, jāšķirās. Es pat nezinu, kā lai ar viņu tagad runā, lai viņš sapratu arī to, kā jūtos ES, nevis tikai viņš. It kā mans kompromiss arī ir egoistisks - 2 gadi. Tas ir tik tiešām daudz, jā. Aiii, nezinu, ko iesākt!

andas, nu stulba situācija :( Turies un lai veicas! Te jau īsti nav ko ieteikt. Izstāsti ka jūties, un ceri uz to labāko.

Varbūt vari paskatīties cv.lv, varbūt ir forši piedāvajumi viņa jomā tepat?

izskatās, ka vīrietim dzīvē iestājusies pamatīga rutīna. un kur ir teikts, ka pēc laika arī ārzemēs tā neiestāsies? vienkārši ir cilvēki, kuri nespēj ilgstoši strādāt vienā darba vietā, piemēram. es tavā vietā pameklētu viņam kādas labas vakances tepat.

1) ja viņš jau pieklājīgi pelna LV, tad nedomāju, ka īpaši labāķ būs kaut kur citur.
Arī manam vīram ir tā, ka viņam lielākas izaugsmes iespējas un arī'alga būtu citur Eiropā, bet tas tomēr nav tik daudz, ja algu pielīdzina izmaksām un emocionālajai pusei. Paldies Dievam, viņš respektē to, ka es nevēlos braukt projām. Kaut gan īpaši es neko nezaudētu, jo nav jau tā manba alga nekas liels.

2) cik sapratu, viņš grasās dzīvot pie tuviniekiem. Vai Tu būtu ar mieru? Es, piemēram, nē. Ja brauktu, tad tikai ar nosacījumu, ka būs savs miteklis.

3) cilvēki, kas nedomā racionāli, tā nedomās nekur. Kaut kas neiepatiksies tur, atkal satrakosies un gribēs skriet pa pasauli vai atpakaļ uz LV.

Es nezinu, kas viņam iestājies. Visticamāk, ka rutīna, dzīves apnikums. Pats galvenais, ka viņam pirms šī darba, no pakaļas četras vakances piedāvāja!!! Tā kā... varbūt vienkārši mums ir jāiet katram savs ceļš.

pirms šī darba, no pakaļas četras vakances piedāvāja

piedošanu, sasmējos :D

Lai Tev izdodas pieņemt sev labāko lēmumu!

Varbūt pagaidām ar šķiršanos nesteidzies. Pasaki, ka lai pagaidām brauc viens un pavēro, kā jūsu attiecības ievirzīsies. Vai nu atsvešināsieties, un škiršanās notiks pati no sevis, vai arī pārbaudīsiet jūtas un sapratīsiet, ka jāpanāk kompromiss.

:D:D:D Jā, stulbi pateicu, bet nu kā citādāk to nosaukt? Citi izmisīgi meklē darbu, bet viņam no pakaļas met, bezmazvai! :D

man arī ir līdzīgi, bet paldies Dievam, draugs neliek pamest studijas. kad beigšu mācīties, braukšu dzīvot pie viņa uz ārzemēm. bet vasarā braukšu ciemos.

Es tādā situācijā nekur nebrauktu. Kur nu vēl ar tādu modeli plānā, ka es tur sēdēšu mājās ar bērniem. Ja viņš nebūtu spējīgs pagaidīt, kamēr pabeidzu mācības, tad...laimīgu ceļu. Es neesmu no tām, kas upurē savus plānus, savas ieceres, mācības, darbu un visu pārējo veča dēļ. Man nepatīk būt atkarīgai no vīrieša(piem. sēdēt mājās bez darba un būt atkarīgai no tās naudas, ko viņš man iedotu utt). Man ir pārāk labi skaidrs, ka ja tur tajās ārzemēs kkas noietu greizi, tad es jau būtu tā muļķe bez izglītības un darba, kura paliek pie sasistas siles. Paldies.

Izrunājies ar viņu un ja viņš joprojām uzstāj, ka jābrauc, bet tu saproti, ka negribi braukt, gribi pabeigt mācības utt, tad varbūt tiešām jums ir pārāk dažādi skatījumi uz dzīvi un nākotni, un labāk iet katram savu ceļu.

Nelasiju visus komentārus, bet vai viņam nebūtu iespējams aizbraukt apstrādāt ārzemēs un tad sapelnīt ilgākam mirklim naudiņu un tad braukt tevi vel atbalstīt mācībās līdz tu pabeidz un esi gatava braukt?

Ai vispār žēl ka tā viņš nepadomā par tavu viedokli šai visā, tak tas nav normāli ka tev jāpamet izglītība un jābrauc šim līdzi lai viņš tevi var uzturēt, un ja nu jūs peč tam izšķiraties, tad viņam būs darbus un laba dzīve, bet tev pat izglītība nebūs.

Nekādā gadījumā nepamet skolu! Padomā par līdzekļiem kaut vai ko esi ieguldījusi Tu un Tava māte, lai Tu varētu studēt! Ja puisis, nesaprot, nav Tavējais!

Ir tikai 3 varianti:
1. Tu pamet visu un brauc līdzi.
2. Jums pašlaik ir attāluma attiecības un pēc diviem gadiem tu pievienojies.
3. Šķirieties un nečakarējiet viens otram dzīvi.

Es pati pašlaik esmu attāluma attiecībās, jo izvēlējos studijas ārzemēs. Draugs ir Latvijā. Tiekamies ik pēc aptuveni diviem mēnešiem uz 10-14 dienām un vasarā būšu visu vasaru ar viņu. Bet man ir citādāk, jo zinām uz ko ejam, bet tavā gadījumā mērķis nav redzams un nevar zināt, kas būs.
Es noteikti nepamestu mācības, kas patīk. Pat puiša dēļ. Ir jāciena vienam otru un jums ir jāizrunājas.