vērtības

Sapratu to, kad pazaudēju vairākus draugus savas neapdomības un vienaldzības dēļ. Reizēm pat ir labi zaudēt kaut ko, lai apzinātos un saprastu savas kļūdas un lai nezaudētu ar laiku visu. Patiesībā tāda mazliet sāpīga tēma man....

Esmu šādā posmā, protams, tas saistīts ar dzīves smagākajiem notikumiem. Manī ir tik daudz pārdomu,ka es drīzāk netieku pat tam visam līdzi. Es tikai cenšos no sirds mīlēt tos, kuri jāmīl, reizēm tas notiek ar skatienu, reizē domās, bet es cenšos. Es izvērtēju cilvēkus, viņu nozīmi manā dzīvē, lietas,ko es daru. Man vel ir pārāk liels bardaks galvā, un nonāku pie arvien vairak secinājumiem. Saprotu,ka tuvakie gadi būs grūti, baida tas,ka nezinu vai spēsu tikt galā.
Bet,lai vai kā būs, es esmu pateicīga par to,ka mums tiek doti cilvēki-ģimene.. Nekas nevar būt labāks par to,ka ir ģimene. Manas dzīves labākais notikums bija piedzimt manā ģimenē. Tā ir mana laime.

Šovakar dažas labas tēmas, paldies par to!

Pašlaik daļēji esmu šādā dzīves posmā,kas manā galvā radijis patiesu jucekli.

Esmu sapratusi,ka mana galvenā problēma ir tā,ka ļoti ietekmējos no vides un cilvēkiem sev apkārt un,ja kas nojūk un mainās manā dzīvē tad jūtos apjukusi,pazudusi.

Kā piemēru varu minēt kādu cilvēku kura dēļ sev nemanot mainijos,sāku izpatikt,jo vēlējos iederētos konkrētā sabiedrībā,bet sapratu,ka lielāko apjukumu raisija saprāts,kas teica priekša to,ka esmu kļūdijusies ļaujot sev meiģināt kļūt par to,kas es neesmu.Tad galvenais jautājums kuru sev nācās jautāt bija 'Kas es esmu ?'

Domāju,ka manā gadijumā vainīga ir jaunība,es patiesi daudzas lietas no dzīves nesaprotu.Ja cilvēkam ir stingra personība tad jau nerodas šādi domu savārstījumi,diemžēl lielai daļai skaidrība rodas vecumā,daži vislaik - kuļas pa dzīvi.

Ir arī tāds faktors kā - dzīšanās pēc tā kā mums nav un kad dabūjam ko vēlamies saprotam,ka mums to nemaz nevajag.Droši varu teikt,ka ar laiku apjukums pazūd,dzīve sakārtojas un par šādu domu lidojumu nevajag uztraukties un tā arī ir galvenā mācību kuru esmu ieguvusi.

Ir vienkārši,bet ļoti grūti saprast to,ka mēs esam tur kur mūsu domas un labas,sakārtotas domas man šķiet liela vērtība.

@ cruel

Sveikas!
Nav noslēpums, ka gandrīz ikvienam dzīvē ir bijis posms, kad acis it kā ir aizmiglotas ar lietām(citam tā ir nauda, citam planšetdators, citam drēbes utt.), ka tiek piemirstas dzīves patiesās vērtības- mīlestība,ģimene, draugi, veselība...tās liekas tik pašsaprotamas, ka netiek vairs tām pievērsta īpaša vērība, liekas, ka tā būs vienmēr- būs mīloša ģimene, nesmādējama veselība un uzticami draugi. Bet tad pēkšņi bladāāāc!!!! un nekā vairs nav..ir palicis tikai tukšums sirdī un nožēla par pazaudēto.
Vai kādai kādreiz tā ir bijis, ka pēkšņi saproti, kur tad slēpjas tā patiesā laime? Vai jums ir bijis dzīvē tāds posms, ka viss liekas tik vienkārši un labi, bet pēkšņi vairs nav nekā? Un kā jūs to sapratāt?

nekad nav tā ka nekā nav.,a nekā nav, nav arī paša cilvēka.

Man dzīvē ir bijuši vairāki tādi posmi, kas likuši man saprast, ka nekas vērtīgāks un svarīgāks par ģimeni un tuvajiem cilvēkiem man nav. Parasti jau tā apjausma par patiesajām vērtībām atnāk brīžos, kad ir slikti, bet par slikto negribas šonakt runāt. Es cenšos maksimāli novērtēt visu labo, kas manā dzīvē ir. Materiālās vērtības nekad vēl nav spējušas manu prātu aptumšot. Ceru, ka tas nekad nenotiks, jo patiesībā tieši tās lietas ir pašas nevērtīgākās.

nekad nav tā ka nekā nav,kad it tā ka nekā nav, nav arī paša cilvēka.