kopdzīve

Dzīvoju kopā ar pirmo un domājams, ka ar pēdējo. Es kopdzīvi uzskatu kā sākumu jaunas gimenes veidošanā.

Esmu dzīvojusi kopā ar diviem: bijušo un tagadējo. Pēc noteikta laika, kas pavadīts nopietnās attiecībās, man kopdzīve šķiet likumsakarīgs solis. Noteikti neievāktos dzīvot ar cilvēku, ar kuru būtu bijusi uz dažiem randiņiem. Uztveru kopdzīvi nopietni.

Tā kārtīgi un pavisam esmu dzīvojusi ar vienu (šobrīd).
Kas zina, kā būtu bijis agrāk, biju nenopietnāka, tāpēc saprotu jaunības dullumu šajā sakarā. Tagad gan pati ar nenopietnu kandidātu nedzīvotu.

Es dzivoju ar vienu,un ar vinju arii appreceejos,

Ja tev ir 15 gadi, vai, ja arii vairaak, bet joprojaam esi vecaakiem uz kakla, tad vecaakus var tikai atbalstiit.

Ja nemaldos, Tev ir 17 gadi.
Parasti man uznāk smīns, ja dzirdu, ka tik agri uzsāk kopdzīvi. No man zināmajiem gadījumiem neviens nav palicis kopā. Un, ja jau Tu pati zini, ka visu mūžu kopā nebūsiet, tad ir divi jautājumi- Kāda velna pēc Tu vispār ar viņu esi kopā un kāpēc vēl taisies dzīvot zem viena jumta (tikai seksa dēļ- tā ir mana vienīgā ideja, kāpēc)?

Divreiz.
Ar pirmo puisi un tagad, ar topošo vīru.
Pirmā bija kļūda, jo dzīvot pie puiša māsas nebija forši. Ne mana māja, nekā. Visu bija jādara kā citi grib, nebija māju sajūtas. Nedaudz nožēloju, ka to pus gadu nodzīvojām kopā, bet, lai saprastu, kas viņš par putnu, tā laikam vajadzēja. Tagad vismaz zinu, kā ir, kad tev blakus ir kretīns, kurš neko negrib darīt. Protu novērtēt tagadējo vīrieti :)
Vispār kopdzīvi es uztveru nopietni, ar katru pretīmnācēju nevarētu katru nakti gulēt kopā un neuzskatu, ka to vispār vajag.

Nepiekritīšu vairākumam, kas nevar iedomāties kopdzīvi bez lieliem nākotnes plāniem. Man šķiet, ka tikai pēc kopā nodzīvota laika tādiem sapņiem var būt segums. Izfantazēties jau visu ko var, bet, sākot dzīvot kopā, tie sapņi var arī sabrukt kā kāršu namiņš.

Par tēmu - esmu dzīvojusi kopā ar vienu vīrieti, savu tagadējo draugu.