Labvakar, foruma meitenes!
Diemžēl, vēršos pie jums ar savu sāpīti.
Lieta tāda, ka nu jau aptuveni 10 mēnešus mani pārņēmis sekojošais:
1. Nejūtīgums.
Ja dzīvē notiek kas labs un pozitīvs, neizjūtu absolūti nekādas emocijas. Ja notiek kas slikts - izjūtu, taču virspusīgi.
Lielākoties pārņem sajūta, ka... nejūtu pilnīgi neko. Citi var smieties, raudāt, smaidīt - man pilnīga vienaldzība. Pirms tam allaž biju līdzjūtīgs, pozitīvi noskaņots cilvēks.
2. Grūti koncentrēties, klausīties.
Principā vienmēr ar dzirdi viss ir bijis vislabākajā kārtībā, bet tagad, klausoties citu cilvēku runātajā, ļoti grūti uztvert, ko man saka. Viss šķietami saplūst vienā "putrā", vārdi šķiet neskaidri, liekas, ka pārlieku klusi tiek runāts, u.tml.
3. Nogurdina garas sarunas, dialogi.
4. Brīžiem liekas, ka jūku prātā - sākot ar jau minētajām grūtībām klausīties cilvēku sacītajā, līdz pat tādam kā apjukumam, neziņai... Un tā 24/7. Vienmēr liekas, ka citi visu saprot, citiem ir dzīves pieredze, bet man - nulle. Tas tiešām apgrūtina.
Ziemas depresija tā nav, jo sākās jau pagājušā gada martā. Turklāt, parasti šādi notiek pie lieliem stresiem vai slodzes - manā gadījumā nekas tāds nav bijis. Pilnīgi nekas. Jā, ir slodze, taču tik pat liela, kā vairumam (darbs no 9 - 17).
Ko vēlos no jums? Padomu, uzmundrinājumu, mierinājumu... jebko, kas palīdzētu saprast, as ar mani notiek.
Saprotu, ka COSMO nav tas, kas izārstēs, bet varbūt kādai ir pieredze ar līdzīgām sajūtām un varētu būt nojausma, kā sākt to risināt. Man tā ir nopietna problēma, kas traucē dzīvot, tāpēc lūdzu iztiksim bez zobgalībām.
Godīgi sakot, esmu pat gatava dzert zāles, lai tik nebūtu jājūtas tā, kā tagad! :(