ratiņkrēsls?

Jā un varētu arī uzsākt.

Domāju, ka nevarētu gan, bet diezgan grūti atbildēt uz šo jautājumu, jo nekad nevari zināt kas dzīvē notiks. Iespējams cilvēks ir spējīgs arī atkal sākt staigāt. Bet kā jau meitenes teica, ka kaut kas notiktu ar tev mīļo cilvēku, tad noteikti, ka nepamestu.

Man kā reiz ir stāsts no dzīves. Manai māsai bija tieši šāds gadījums(-i), viņa sāka satikties ar pusi, kas bija nonācis ratiņkrēslā (2x). (tāpēc es saku, ka viņai ir glābšanas komplekss)
Pirmajā gadījumā puisim nebija absolūti nekādas cerības nostāties uz kājām. Viņai tas netraucēja, seksā arī kaut ko izštukoja. Vēlāk gan nāca atklāsme, ka viņa grib darīt tās pašas lietas, ko var standarta pāri - iet pastaigā gar pludmali, kopā peldēties, slēpot, kaut vai vienkārši aiziet kopā paballēties utt., bet dēļ viņa stāvokļa tas nav iespējams. Attiecības pārtraukt jau arī nav tik vienkārši, jo jācenšas izvairīties no iespaida, ka viņa grib tās pārtraukt dēļ viņa stāvokļa.
Otrais gadījums bija jau labāk, puisis pamazām "cēlās kājās". Šīs attiecības redzēju klātienē, jo tajā laikā dzīvoju ar viņiem kopā. Nu, ja patīk dzīvot četrās sienās, nodarboties ar apkopšanu (bonuss visam tam bija viņa slinkums un vēlme pēc vēl vienas mātes, kas viņam visu pienes), tad uz priekšu, bet es sapratu, ka, lai vai kā man patiktu puisis, es nevarētu ar viņu satikties, ja viņš būtu ratiņkrēslā.
Pilnīgi cita lieta, ja esošajam dzīvesbiedram atgadītos nelaime.

Nekad nevar zināt, kas ar mums notiks dzīvē un kas paredzēts.
Tik daudzas meitenes tik konkrēti zina, ka paliktu kopā ar dzīvesbiedru.. Bet tomēr tik daudz pāru izšķiras.

Nekad nevar zināt, kas ar mums notiks dzīvē un kas paredzēts.
Tik daudzas meitenes tik konkrēti zina, ka paliktu kopā ar dzīvesbiedru.. Bet tomēr tik daudz pāru izšķiras.

Cilvēki bieži vien šķiras arī, kad nevienam nekas nekaiš. Tomēr, ja cilvēks paliek par invalīdu, abu dzīves ļoti mainās. Sākotnējā mana doma būtu nekādā gadījumā nepamest mīļoto cilvēku, bet, kad ar laiku attiecības mainās, ne visi spēj adekvāti mainīties līdzi. Es domāju, ka liela daļa beigu beigās nepaliktu kopā, jo cilvēki šķiras arī, kad viss ar veselību un orgāniem kārtībā.

Sany-cik diivaini ,un ar mani ir tiesi otraadi.Tagad iedomajos,ja kaut kas taads buutu noticis ar manu pirmo viiru ,es vispaar nekad nebuutu braukusi prom,tiesi otraadi -buutu palikusi maajas un buutu vinam blakus...Man noteikti vieglaak ir paartraukt attieciibas,ka zinu, ka tas otrs cilveeks ir ok-vesels,jaunas attieciibas uttIisi sakot -necies.

Ne jau vienmēr škiršanās iemesls ir invaliditāte. Es domāju, ka tas cilvēks, kurš kļuvis nevarīgs mainās kā personība, jo nevar samierināties ar situāciju. Un mainās pašas attiecības, saskarsme, sadzīve.

Anny-spriezot peec cilvekiem ,ar kuriem man ir bijusi saskarsme-tas tiesaam ir gruuti....noteikti abaam puseem...

piekrītu Emanuellei, ar mani, domāju, ka būtu līdzīgi - nespētu izšķirties, ja ar mīļoto cilvēku kas tāds notiktu. Varbūt žēlums nostrādātu, nezinu. Manuprāt, tādos gadījumos mainās uztvere un savām ambīcijām tiek pārkāpts pāri, lai tik otram būtu labi. Daudz ko pārvērtē.
Taču es zinu vairākus pārus tepat Latvijā, kas ir laimīgi kopā un kur viens ir ratiņkrēslā. Divos gadījumos tā ir meitene, kas ir ratiņkrēslā, jau no dzimšanas. Vienā gadījumā tas ir vīrietis - viņš ar savu draudzeni nesen apprecējās, laulību ceremonijas laikā baznīcā pilnīgi visi viesi raudāja aiz aizkustinājuma.
Tāpat zinu vienu jaunu sievieti, kurai ir gan rokas, gan kājas protēze, respektīvi, apgrūtināta pārvietošanās, taču viņai ir laba karjera tepat Latvijā un arī vīrs!
Viņi visi man ir teikuši - kad iepazīsti otru cilvēku, esi ar viņu kopā, tad iemīli par spīti invaliditātei, un ar laiku pat aizmirsti, ka viņš ir ratiņkrēslā.