Tad kas ietilpst šajos sīkumos?
Acīmredzot, arī mana darba alga, kuras lielumu no vecākiem neslēpu, ir tas sīkums, ko nedrīkst stāstīt.
Nedrīkst stāstīt, ko un par cik esi iegādājies, jo pēc tā tiek spriests par to, cik daudz varam abi atļauties.
Ir atšķirība vai nu viņš pasaka - zāģis maksāja 100Ls vai es pelnu mēnesī 300Ls.
Kā jau teicu, viņš ar manu tēti bija kļuvuši jau kā draugi, kuri pārrunā gan to ko kurš ir nopircis, gan arī to ko plāno pirkt, cik daudz plāno tērēt un cik daudz var atļauties.
Man, un domāju, ka arī draugam ne prātā nebija ienācis, ka tā savstarpējā uzticēšanās, var pagriezties pret viņu pašu.
Ja godīgi, tad es esmu izbrīnīta, ka ka pat no vecākiem, kas būtībā ir mums vistuvākie cilvēki ir jāslēpj tāda informācija, kā algas lielums. Protams, attiecībā uz draugiem vai tālākiem radiem, tas ir skaidrs, ka tādas lietas nav jāstāsta, bet vecāki taču ir paši tuvākie.
Tad sanāk, ka arī finansiāli grūtos brīžos, vecākiem to nedrīkst teikt un nedrīkst palīdzību lūgt, jo sanāk, ka viņi uzzinās, ka nepietiekami pelna?
Vai tiešām viss no visiem ir jāslēpj?
Es nešausminātos, ja manu vecāku vietā būtu kādi "tālāki" radinieki, draugi, bet kā jau teicu, vecāki taču ir vistuvākie.
Kam tad vēl var uzticēties, ja ne viņiem!?