Sevis "šaustīšana"

Jums negadās atcerēties vai galvā izspēlēt kādas pagātnes situācijas un justies slikti par tām?

Jāā, bieži atceros dažādus pagātnes notikumus un savu stulbo rīcību tad... vēljoprojām par daudz ko kauns un par daudz ko dusmojos uz sevi. :D bet nu ko darīt. Izmainīt jau vairs nekādīgi nevar.

Izmainīt jau vairs nekādīgi nevar.

Bet varbūt var izmainīt savas sajūtas par attiecīgajām situācijām. Domāju- kā?

Es arī bieži mēdzu atcerēties kādas savas stulbās izdarības, par kurām arī joprojām kauns, bet tad vienkārši nodomāju - Nu kas bijis tas bijis, tāpat neko vairs neizmainīšu un kam negadās. Palīdz arī doma, ka ir cilvēki, kuri vēl stulbākas lietas par mani ir sadarijuši. :D

Man ir līdzīgi, bet sevis šaustīšana ir pazīme tam, ka sevi nemīlam. Tajās reizēs izbeidzu domāt par pagātnes notikumiem un izsaku sev piedošanu, ka esmu sevi rājusi, un pārliecinu sevi, ka īstenībā sevi mīlu un piedodu sev par tiem stulbajiem gadījumiem pagātnē. Cenšos sevi pieņemt un akceptēt jebkādas sevis izpausmes.

Gadās. Pāris seksundes padomāju - wtf bija laiks, bet tad aizmirstu un nav jēgas sevi mocīt. Tapat neko nemainīs jau.

Tajās reizēs izbeidzu domāt par pagātnes notikumiem un izsaku sev piedošanu, ka esmu sevi rājusi, un pārliecinu sevi, ka īstenībā sevi mīlu un piedodu sev par tiem stulbajiem gadījumiem pagātnē.

Noderīgs padoms. Paldies! :)
Vienīgi grūti, ja esi cilvēks, kura raksturā nav "savu kļudu piedošana". Tas ir stulbi. Kā samazināt paškritiskumu?

Ir tā. Vēl tagad atmiņā iespiedušās dažas kļūdas, dažas pilnīgi idiotiskas izvēles utt, kuras vēl tagad atceroties domāju - stulbā idiote, kā tas varēja notikt?
Protams, cenšos sev ieskaidrot, ka kas bijis, tas bijis un tādas lietas, bet neizdodas. Vnk...pārāk gribas, kaut tās kļūdas nebūtu pieļautas.

Tā kā es pārsvarā vispirms daru un tikai pēc tam domāju, bieži sanāk šāda sevis šaustīšana par nepareiziem vai nepārdomātiem lēmumiem. Mazāk uztrauc

stulbās izdarības, par kurām arī joprojām kauns

, tas parasti aizmirstas ļoti ātri un tādas lietas īpaši neņemu galvā, bet vairāk tieši tāda situācijas novērtēšana un adekvāta rīcība. Šobrīd arī nožēloju, ka neizmantoju pilnībā izdevību un iespējas, kas man bija. Un no tā jau pāris dienas ir tāda slikta pašsajūta. Bet nu centīšos piefiksēt to domās vai uz papīra, lai nākamreiz mācītos no kļūdām un būtu vismaz kāds labums no pārmetumiem sev.

Ir pāris dumjas lietas sadarītas, bet neko nenožēloju. Pagātni neizmainīsi. :)

Lielākā sevis šaustīšanas izpausme ir uz pāris sekundēm prātā iešāvies "ehh, es tak varēju pateikt tā..." un viss, aizmirstu. Ar pašpārmetumiem un mazohismu neaizraujos.