šodien esmu pilna ar pārdomām un slinkma, bet rīt domāju braukt pie vecākiem (dzivo citā pilsētā), bet pēdējais nopietnais strīds mani vēl baida, turklāt tagad ir jaunas pārmaiņas, kas viņai tā īsti nepatīk - esmu sākusi dzīvot ar draugu. Kāpēc nepatīk? Jo nevēlas pieņemt, ka man vairs nav tie gadi, kad visu laiku un uzmanību vēlos veltīt tikai viņai. Par ko bija pagāšais strīds? Par to, ka aizstāvēju savu brāli, par to, ka viņa lien viņa telefonā, par to un ka viņa ņirgājas par to, ka viņš uztur kontaktus ar vairākām sievietēm. šis strīds turpinājās iesaistot mani, manu dzīvi, par profesijas izvēli, par draugiem, par draugu, par to kā rūpējos par sevi. Tā nu tas sanāk ka visa mana dzīve pakārtota tā kā viņa vēlas, itkā viņa to neuzspiež, bet tai pašā laikā visas scēnas liek saprast, ka es rīkojos t'kā viņa to grib. Iestājos mākslas skolā, interjera dizaina nodaļā(manas mātes nepiepildītais sapnis), bet pasakot, ka tā nav mana vieta un gribu macities vēl prestižākā profesijā - arhitektūrā vai juristos, viņa tam nepiekrīt, jo es jau esot aizgājusi mācīties citā jomā. iepriekšējā dienā pirms strīda iepazīstināju viņu ar savu draugu, strīda laikā no viņas dzirdēju "viņš tā pat negrib tevi", kad teicu, ka man vienalga kas notiks un kā būs, tā pat zinu ka mūžīgi ar viņu nebūšu, bet man patīk sāpes un vēlos tās pārdzīvot pati. viņa atteica, ka "viņš vēl ir mazs, nepieaudzis un tu esi pieaugušāka" (draugs gandriz 8gadus vecāks). Turklāt viņai nepatīk ja rūpīgi sportoju, trenējos, cenšos dzivot veselīgi, mācos arī naktīs lai kaut ko sasniegu un neizmestu mani no skolas, nepatīk, ka cenšos izskatities labi, pat nepatīk ja krāsojos, ja viņa ierauga ka man ir kaut tikai tuša, tā pasaka ka izskatos pārmālējusies, lai gan pati viņ krāsojas. Ienīst mani par to, ka eju iegādāties drēbes pati un taj pašā laikā nepatīk ja paaicinu viņu uz veikalu aiziet kopā, tad viņa sāk borēt ka izmantoju viņu u.tt. Taj pašā laikā pēc strīda viņa visu nožēloja, un es viņu tieš'm mīlu, gribu pateikt, ka saprotu arī viņu, ka mīlu viņu, bet nespēju un katra reize kā tiekamies beidzas ar to, ka viņas vārdiem "neviens mani nemīl, tu mani sapratīsi tikai kad pašai būs bērni, tu mani ienīsti, tu gribi redzēt tikai manu nāvi". un gribot taisit piebuvi majai, lai pēc 4 gadiem kad atbraukšu, kad pabeigšu mācīties, lai varu dzivot ar viņu.
Kā viņai pateikties par to ka viņa ir manā labā darijusi visu? kā jūs savai matei pasakat paldies?
1249
