Reiz sevi fočējot un vēlak apskatot bildi, konstatēju, ka praktiski blakus manas sejai bija vēl kāda seja, tas vot likās jocīg, bet man pat nebija bail :D pat nezinu kāpec, jo parasti baidījos no visa šitā.
tad vēl oma stāstīja atgadījumu, vinja vēl jaunībā kolhozā strādāja, pēkšņi dzird viņas suns trīs reizes ierejās, izbrīnīta, kā var dzirdēt, jo mājas tālu un vējš vēl pret mājām, ka reāli dzirdēt nav iespējams, ok, tad viņa vakarā aiziet mājās, mamma viņai saka, ka viņas ome mirusi, ome jautā vai suns rēja, uz ko mamma atbild-jā 3x ierējās tai brīdī! Lieki piebilst, ka jocīg, ka jau suns to sajuta, jo bija laukā ne istabā, kur omes ome mira, un vēl ome dzirdēja rējienus.
tad arī bieži nosapņoju visādus atgadījumus pirms tie notiek.
vēl atgadījums, biju laikam kadus 15 gadus veca, eju mājās pēc balles, a man sanāk iet gar kapiem, ok, eju garām, un tē pēkšņi kāds iekliedzas no kapu puses, lieki piebilst mājās biju minūtēs, laiku zināju, jo brīdi pirms kliedziena paskatījos pulkstenī, un gabals ar man bija vairāk, ka 2km, pat nezinu, ka biju mājās galvenais, ka atjēdzos istabā, vēlāk stāstot šo, man izteica, ka pūce varētu tā bijusi, bet skaidri zinu, ka tajā apvidū pūču nav!
1997
