Par mājām. Par Latviju.

Ģimene un draugi,daba,vīna un gaismas ieleja,branči,valmiermuižas alus,siguldas rudens,ziema,meži,slēpošanas trases,sēņošana,jūra,lielvārdes josta,tautasdziesmas,dziesmu un deju svētki,11.novembris,18.novembris,ziemasssvētki,jāņi.

Pašlaik pati atrodos ārzemēs (studijas), bet tik ļoti pietrūkst dabas. Izbraukumu pie ezera, jūras... Pietrūkst dejošanas. Runāju tieši par tautiskajām dejām.

Jūra, kura 400m no mājām, bērnības iemītās taciņas, latviešu valoda sabiedriskajās vietās. Tas ir tas, kas pirmais ienāk galvā.

Ediens, dzeriens,protams,ka daba un gadalaiki.. tas,ka latvietis latvietim nelaimee tomer palidzes. Latviesu cilveki ari ir lieliski draugi. Nerunaju tikai par saviem, bet vispar.. Esmu sapratusi,dzivojot svesuma,ka sejieniesu meitenes nav raditas,lai butu istas draudzenes, to man ari citi ir teikushi. :D
Tas, ka esam maza,unikala tauta.. Loti,loti lepojos ar muusu muzikjiem, dziesmu svetkiem, tajos ir taaaaaaaaaaaaads speeks.
Ari musu festivals Positivus, kas uz parejo zemju fona ir mazs,man ir ljoti,ljoti ipashs..

daba!

Home is where the heart is.

Latvijā ir cilvēki, kuri mani vienmēr gaida un, kurus gaidu es. Tikai šajā valstī es jūtos kā mājās. Ar Latviju saistītas mīļākās un siltākās atmiņas.

Un protams - zilie ezeri, zaļie meži, garšīgie ēdieni un produkti, un vēl daudzas citas lietas.

Ak jaaaaaa,Dzeervenju un Medalus. Nekur neesmu tik garshigu alu dzerusi. Iznjemums vien varetu but belgju.

Vel - tas, ka var iziet zalite plikam kajam un darza saplukt ogas. Sheit uz mani skatijas ka uz jukushu, kad ar plikam kajam izgaju sava pagalma.

Nekad neesmu gribējusi braukt prom, ja arī būtu galīgi slikti ar materiālo stāvokli, uzskatu, ka vienmēr ir izeja, kamēr te ir ģimene, draugi, varu lietot dzimto valodu... tomēr kaut kāda kopības sajūta, morāls atbalsts, pat nezinu, kā to visu nosaukt. Uzskatu, ka visur citur cilvēks ir tikai ciemiņš, lai arī cik labi tur klātos.
Protams, daba, manas lauku mājas, šejienes kultūra un tradīcijas, mūsu daudzie tomēr jaukie cilvēki, lietas, par ko smejamies, raudam un ko saprotam tikai mēs - tas viss te notur stiprām un mīļām saitēm.

es Latviju nevaretu pamest gimenes, radu, draugu, dabas, atminu, manu pilsetu, edienu, svetku del. Nevaretu ne par ko.

Nu, es kā aizbraukusī varu teikt, ka man mazliet trūkst Latvijas dabas "mežonība" - tas, ka viss nav tik sakopts kā mums parasti gribētos, bet vismaz ir īsts. Jo ar laiku ļoti noriebjas vienāda izmēra mazi kociņi, precīzs pāris milimetru zālājs, viss noasfaltēts utt. To es tā, paciemojoties LV, konstatēju. Braucu pa tādu traki bedrainu lauku ceļu, viss pelēks, pussagruvušas mājas kaut kur ceļa malās, bet tāds baigais īstuma lādiņš uzdeva.
Un kultūra man vēl pietrūkst. Es teikšu, ka nekāda lielā pa teātriem un operām staigātāja neesmu, bet koncerti, visādas brīvdabas izrādes, latviešu filmu seansi. Un hokejs un tai piederošā fanu būšana kā nacionālais sadziedāšanās pasākums. :D Un grāmatas latviešu valodā.
Un lielāks dabiskums pārtikas precēs (vai arī man tā tikai gribas domāt :D) - maizē, piena produktos, gaļā. Nu tas, ka ēdiens arī garšo tā, kā viņš izskatās, nevis kā butaforija.

Atmiņas no visādām mīļām vietām. Daba. AB dambis, Valmiera, Lielvārde, Ventspils, Kuldīga. Andrejosta, bijušās mājvietas, skolas pagalmi...11.novembrī svecīšu likšana...un tā varētu turpināt.. :)
Jā, draugi būs, kaut vai ja dzīvosi Āfrikā, bet tā "māju sajūta". Esmu šeit dzimusi..liekas, katrs stūrītis pazīstams...svešā valstī, tie ir tikai jauni, īslaicīgi piedzīvojumi, kas atstāj pozitīvas atmiņas.

Oj, jāaa, un Jāņi man pietrūkst. Izskatās, ka jau otrie pēc kārtas tiks pavadīti šogad prom no Latvijas. :( Un par to gan man ir lielā skumja, ja arī viss cits ir pieciešams. Tie ir mani mīļākie svētki kopš bērnības, un vispār man vesela pasaule ir griezusies ap tiem.

esmu šeit dzimusi , ar to arī viss ir pateikts, nav smuki pa pauli apkārt mētāties :)

Oi šî man, patlaban ir tuva tèma. Esmu 3 gadus árzemès un pašai par pársteigumu esmu nolèmusi doties atpakaľ uz Lv
JO - tiešám pietrükst dzimtenes. Draugu,radu,dabas,pártikas, savas valodas déľ...varétu turpinàt bezgalígi. Esmu sapratusi to,ka nekur nav tik labi,kà savà zemé. Un sava labklàjíba arí ir atkaríga katram no sevis paša nevis no valdíbas,vecàkiem utml. Ĺoti ceru, ka viss izdosies un ší gada laikà pàrvàksimies atpakaĺ:)

Ģimene, draugi, radi. Vecāku mājas. Tradīcijas. Valoda.

Mums ir fantastiska daba!
4 gadalaiki.
Tautu dejas un dziesmas - dziesmu un deju svētki.
Teātri.

Braucu pa tādu traki bedrainu lauku ceļu, viss pelēks, pussagruvušas mājas kaut kur ceļa malās, bet tāds baigais īstuma lādiņš uzdeva.

+ Es biju tik ļoti laimīga, kad vēlu vakarā biju ārā, bet tur - melna tumsa. Debesis melnas... Tik skaisti! Draugi nesaprata, par ko es tā jūsmoju, bet salīdzinot ar pilsētas debesīm, Latvijas lauku debesis naktī ir brīnišķīgas.

Pavisam īsi un konkrēti - Latvija ir manas mājas.

Svaigi atgriezusies no ārzemēm, šajā velna aukstumā nesaskatu neko pozitīvu un labu. Ārā iziet nevar un arī ielas izskatās kā pēc mēra (saprotamu iemeslu dēļ). Nāks pavasaris, un man atradīsies miljons labu lietu ko teikt.

Man visvairaak pietruukst Latvijas zemenju vasraa, kas ir visgarsiigaakaas pasaulee - tiko no daarza, svaigas, smarziigas un tiiiik garsiigas.
Arii citas ogas - avenes, mellenes, kirsi. Ne tuvu nestaav aarzemju kimikaaliju paarbaaztajaam ogaam, kas labi izskataas, bet garso ne peec kaa.
Un arii Latvijas aaboli rudenii, pa taisno no aabeles.