Sveikas meitenes un zēni.:)
Gribējās parunāties par egoismu. Protams egoisms ir labi, ja nav par daudz. Bet, kas Jums skaitās par daudz?Kur ir tā robeža,ka ir tas egoisms par daudz?Vai pašām piemīt liels egoisms? Kā to pieņem jūsu otrās pusītes? Kā spējat sadzīvot ar lielu egostu/i?
Nu man šī tēma ir aktuāla, jo manējais bojā attiecības ar savu lielo slikto egoismu. Tas viņam ir par daudz jau! Es nezinu kā cīnities ar viņu. Nu šķirties arī negribas, jo tomēr ir tie 4 gadi. Bet izskatās, ka laikam būs vien jāšķiras, lai saprot kur ir tā robeža un, ka tā nevar rīkoties, kā tas bija līdz šim. Visu laiku domā par sevi. Nu ir, ka padomā par mani, bet tas ir tik maz. Nu ļoti maz. Viņs manā labā maz dara, kad viņš ko grib tad tik pielien un es kā muļķīte izsrīju, bet, kad man kaut ko vajadzēja tad tik atrunas, ka noguros, ka slinkums un visu laiku atrunājas, bet, ka es esmu nogurusi, tas vienalga. Tas ir viens no daudziem piemēriem. Viņš strīda laikā neiziet uz kompromisiem. Visu laiku jādara, kā viņš grib, tas arī ir pamanīts attiecība uz draugiem. Visi darīs, kā manējais gribēs. Nu kā, lai tieku galā, kā, lai viņam lieku saprats, ka ir pa traku? Ir runāts par viņa egoismu, bet viņš saka, ka nav tik traki. Visi citi vainīgi, tikai ne pats.