Man pašlaik ir ļoti līdzīgi. It kā ir sajūta, ka vēl joprojām šis cilvēks man ir tuvs, tajā pašā laikā vairs nav tā velme ar viņu pavadīt daudz laika kopā, gribas patusēt atsevišķi, nesazvanāmies tik bieži. Dzīvojot kopā, sēžam katrs pie sava datora, skatāmies televizoru, nesarunājamies, seksa mums gandrīz vispār nav, jo es vienkārši negribu. Bet mīļš man viņš ir ļoti. Vai varbūt es to vienkārši mēģinu sev ieskaidrot, jo tās ir manas pirmās attiecības, kas ilgst jau 2 gadus, tūlīt būs apaļi 2 gadi. Tāda kā rutīna iestājusies, varūt tā vienkārši ir pieķeršanās, un, ja izšķirtos, būtu sāpīgi, bet pārdzīvotu. Es nezinu.. Ak, šausmas. Plus esam tikko sākuši studēt, nu labi.. viņš jau trešo gadu, es otro, un vēl joprojām esam atkarīgi no vecākiem, un viņa ģimenei esmu pieķērusies ļooti. Un visu laiku pieķeru sevi pie domas, ka bail, kā reaģēs viņa vecāki. Jo viņi paši ir kopā no vidusskolas laikiem, un viņiem laikam šķiet normāli, ka arī mēs kādreiz aprecētos un dibinātu laimīgu ģimenei... Plus viņi man ir ļoooti daudz palīdzējuši, ziedojušies. Man pat ar manu ģimeni nav tik labas attiecības kā ar viņiem.. Es nezinu, ko darīt. Liekas, gan jau būs labi, gan jau viss nokārtosies, bet jūtas paliek ar vien blāvākas un blāvākas. Esam runājuši par to, esmu stāstījusi, ka nepatīk, kā viens pret otru izturāmies, ka drīz viss būs jāizbeidz, bet viņš saka, ka ļoti mani mīl, un, ka nelaidīs mani vaļā. Un tajā mirklī es pierimstu, un liekas, jā, viss būs labi... bet nekas nemainās, paliek tikai sliktāk no manas puses...
77
