Nu, pirmām kārtām, ir labi, ka tāds kašķis ir attiecību sākumā, jo tad vismaz abas puses var nodefinēt, kas kuram liekas normāli un pieņemami un kas nē un nonākt pie kaut kādiem kompromisiem. Trakāk ir tad, ja visu attiecību sākumu sieviete to piecieš un tad, kad pēc gadiem apriebjas, tad tikai sāk dusmoties.
Mums bija tā, ka es attiecību sākumā pateicu, ka ēst taisīt nemāku un to nedarīšu. Varu kaut ko uz ātro uztaisīt sev, ja man gribas, bet lai pilnus vakariņu šķīvjus un 3 ēdienus no manis negaida. Sākumā draugs jau tā kā piekrita, teica, ka viņš taisīs, pēc tam jau sāka pūsties, ka viņam vienmēr vienam viss jātaisa. :D Tad es sāku mācīties un tīri labi iemācījos. Vienu brīdi uz to baigi pavilkos un sāku tiešām pa 2-3 ēdieniem dienā gatavot, bet tas bija tīri tāds action priekš manis. Tagad, jā, es esmu tā, kas taisa 80% gadījumu ēst+rīkojas ar veļasmašīnu+pārsvarā tīra māju. Bet tas ir tīri tāds mans brīvprātības princips, jo šobrīd man ir vairāk brīvā laika kā draugam. Bet, pateicoties manai spītībai attiecību sākumā (:D), draugam tas neliekas nekas pašsaprotams, ka es viņu aptekalēju un, ja pašam jāgatavo ēst, kad nāku vēlu mājās vai kādā brīvdienā, kad ir slinkums, tad to arī dara.
Citādi ir ar situācijām, kad vīrietis tevi uztur - maksā rēķinus, pērk pārtiku utt. - tad, domāju, tam visam būtu jābūt sievietes pienākumam, ja vien mājās nav pavāri un kalpotāji. ;)
97
