NĒ pie altāra

stress pirms kāzām, pasaki līgavainim ka gribi pārcelt uz vēlāku, jo nekur nav jāskrien, pasaki ka neesi nobriedusi, viņš sapratīs un pieņems to, nav jau robots :)

Estere, ja astes nevar aizmirst, tad agri vai vēlu tas var beigties ar šķiršanos :( cik ilgi Tu vēlies sevi mocīt? kāzu atlikšana un laika vilkšana arī nelīdzēs. nezinu, vai Tev ir bērni, bet vieglāk būtu izšķirties un saglabāt labas attiecības, kamēr bērnu nav. ir vērts arī aiziet pie doka aprunāties, bet, jebkurā gadījumā, nav tādas universālas receptes, kas visu atrisinās.

Nu redzēs, kā man ies. Pie doka aiziešu jebkurā gadījumā, jo varbūt viss kā tagad ir, ir galīgi sķērsām un varbūt vaina ir manī un kaut kādos zemapziņas dobumos. Nē- bērnu mums nav, un tas procesu padara vieglāku.

Ange- nu tā arī mēģināšu darīt. Nosolījos, ka šomēness tas tiks izrunāts, jo ja jau visiem izkladzināsim, tad būs pa vēlu...

varbūt vaina ir manī un kaut kādos zemapziņas dobumos

sievietēm ļoti raksturīgi meklēt vainu sevī.

Piekrītu delfinija.
Es arī ieteiktu, ka labāk sevi nemoci, tu jau iepriekš rakstiji, ka tā nav mīlestība, ko tu jūti, tad kapēc tev sevi lieki mocīt. Piekritīšu arī tam, ka atliekot kāzas kaut vai uz gadu, tas neko nemainīs, ja tev nav jūtu pret viņu.
Manuprāt, Tev, Estere ir pieradums pie viņa un tu baidies no šķiršanās, jo tu nezini, kas tevi sagaidīs pēc tam. Kapēc tev dzīvot tādu dzīvi kādu tu negribi?

Kapēc tev dzīvot tādu dzīvi kādu tu negribi?

Es pat nemāku atbildēt uz šo jautājumu...

Manuprāt, kā jau iepriekš rakstiju,ka tās ir bailes no visa jaunā, kas tevi var sagaidīt pēc šķiršanās.

Nelasīju visus komentārus, bet es biju tieši tādā situācijā.
2 nedēļas pirms kāzām, kad viss, viss, nu pilnīgi visssss jau gatavs, es savai un līgavaiņa ģimenei pateicu, ka laikam tomēr nevēlos precēties.
"Laikam" tāpēc, ka šķirties pavisam arī negribēju, precēties arī... Likās, ka pareizi būtu vnk neapprecties un paskatīties, kā attīstās tālāk attiecības.

Lieki piebilst, ka tas ir viens no pretīgākajiem laikiem manā dzīvē, kas vilkās pusgadu.
Nožēloju visu. Katru savu pieņemto lēmumu reāli nožēloju.

Labāk parunā ar savu vīrieti un pasaki, ka neesi vēl tam gatava. Un par to pamešanu pie altāra es tā domāju - cik tas varētu būt briesmīgi plānot kāzas, meklēt kleitu, izšķiest naudu,bet klusībā apzināties, ka teiksi nē

Amazing- kā tev iss beidzās?

Kāds te ar galvu nedraudzējas. Domāts autorei.

Viss beidzās ar to, ka es klausījos, ko mani radi un draugi teica. Viņi teica, ka man ir pirmskāzu depresija, bailes no apgredzenošanas bla bla bla.
Neviens manus iebildumus neņēma par pilnu. Gala rezultātā es noticēju "pirmkāzu stresam". Un, protams, apprecējos, lai pēc pusgada mūsu attiecības tiktu izbeigtas pavisam un galīgi. Ar naidu un skandālu. Ģimenes savā starpā nerunā 8 gadus. Pēc tik daudziem gadiem ex vīrs joprojām mani nelāgos vārdos saukā un neviens viņa radinieks man nespēj piedod, ka apprecējos un izšķīros. Varētu padomāt, ka neteicu...

Es nožēloju, ka vilcinājos gandrīz līdz pašām kāzām, lai atzītos, ka īsti nevēlos kāzas. Es nožēloju, ka tā pacilājošā sajūta, ka tieku bildināta un esmu saderināta guva virsroku pār veselo saprātu. Nožēloju savas tā brīža bailes no vientulības.

Mans vienīgais pareizais lēmums bija ar čemodānu aiziet prom no vīra pirmā agada laikā pēc laulībām, nevis gaidīt un cerēt, ka notiks brīnums un mūsu laulība būs izdevusies.

Tev nebutu mazliet arii kauns vina radu un draugu acu priekshaa shitaa izgazties? Nu, ja tev nav zel maksat par kleitu,ziediem,viesu namu ,ielugumiem utt, tad varbut tev laikam labaak paliks.
Vienkarshi izrunajies ar vinu pasaka,ka juties par jaunu, lai vel precetos,ka varbut vel kads gads vai 2 ir japagaida un jaiekraj nauda kaazam.Shadaa veida tu vinu nesapinaasi un nepazaudesi.

Estere, viedokli neizteikšu, jau pietiekami daudzas to izdarīja, un domāju, ka tu saprati... Novēlu tev tikai izturību.

Mani kolēģi izšķīrās divas nedēļas pirms kāzām. Kleita jau tika uzšūta, kāzu sīkumi izplānoti. Tā kā viņi ir no dažādām valstīm, tad radi jau bija nopirkuši aviobiļetes. Meitene, kas pie puiša pārvācās no citas valsts, bija iemācījusies vietējo valodu, iedzīvojusies. Bet nu re kā- divas nedēļas pirms kāzām džekam pietika prāta izšķirt strīdu pilnās attiecības.

Man nebūtu tik žēl vējā izmestās naudas, kā milzīgs kauns no vecākiem, radiem un draugiem.. Īpaši, ja vecāki ir finansiāli atbalstījuši kāzu procesā un es apzinātos, kā visi cenšas, lai tā diena būtu skaistākā manā dzīvē. Tas ir nepieņemami. Un līgavaiņa sāpes... Ir taču laiks izrunāt pirms kazām visu, tas arī, iespējams, saglābs jūsu attiecības. Taču, ja Tu pasaki NĒ pie altāra, nu līgavaiņa vietā nemaz neapdomātu variantu attiecības saglābt. Tas būtu pārāk daudz prasīts...

Varbūt sarunā ar kādu, kas ieskrien baznīcā un nobļaujas: es iebilstu pret šīm kāzām!? Pēc tam meties viņa skavās, uzleciet zirga mugurā un laidieties straujā riksī pretī saulrietam. Ja kāzu fotogrāfs būs attapīgs, paspēs noķert kādu kadru.

:D :D :D :D Nerea ideja vislabākā :D
bet ja nopietni-nebūs jums tur vairs nekā arī pēc tā,kad kāzas atcelsies. Jo ja ir tad ir,ja nav tad nav. Un man liekas,ka jums vairs nav un diezvai kaut kas atgriezīsies,ja jau ir sikumi(vai ne tik mazi sīkumi) kurus aizmirst nevar un kuri bojā dzīvi...

Lexyyy- man ir gandrīz 30! neesmu nekāda mazā vairs, lai teiktu, ka esmu par jaunu...

Un tas nē pie altāra, bija mirkļa vājums par kuru vien labi ir, ka uzrakstīju, jo tagad ir skaidrs, ka wtf , pati brīnos, ka varēju tik tāli aizdomāties.

Nerea- kā tad ,jā... :D :D :D

Reisere- visdrīzāk, ka tā, bet man ir ļoti bail mesties nezināmajā. Principā man ir 2 izvēles:
1. vai nu saņemties, precēties un cerēt uz to labāko;
2. šķirties.

Jo, ja man šādi pateiktu- ka piedod, bet gribu vēl 2-3 gadus nogaidīt, tad man būtu viss skaidrs...

Es varu deret,ka tu pat bildinata neesi.Tikai grib visas te uzkurinat.

Pasaki ka velies naudinu iekrat vel kadu laicinu prieksh looooti lielaam kazaam.Saki,ka velies daargu kleitu un viesu namu un eksotisku celojumu.Shis ir labs aizbildinajums.