Oooooooo kas par tēmu :D
Man daudz kas tracina, īpaši sāku palikt kašķīga grūtniecības laikā un šis tas kaitina vēl joprojām.
Visvairāk nervi netur naktīs to krākšanu, ņurdēšanu, murmināšanu, vaidēšanu.. .bāāāāāāc (e)
It īpaši,kad naktī pabaroju bērnu, šūpoju rokās,midzinu un mūsu tētis skaļi novaidās kaut ko un bērns nobīstās, acis kā pogas, vai pat sāk raudāt . Un midzinu atkal.... kā man tas tracina! Nu ja tu pats necelies midzināt to bērnu,tad vismaz aizveries,kamēr to daru es!!! :D
Tāpat kājas kratīšana naktī. Nu wtf ?
Nu vēl visādi sīkumi... :D klasika - zeķes, protams, pie gultas mums stāv.
Atceros,kad tikko sākām dzīvot kopā.. Kādu nedēļu varbūt kopā dzīvojām, es vakarā ierāpjos gultā, pavēršu skatienu uz skapi. Un tur.... uz skapja durvīm uzkarinātas zeķītes!!! Uz skapja durvju malas! Ak,Dievs!!! ļoti skaisti ! :D