Attieksme dzemdībās

Es neesmu saskārusies ar sliktu attieksmi dzemdībās un arī nekādus līgumus neesmu slēgusi. Protams, viss bija savādāk kā es biju iztēlojusies, bet kopumā - bija normāli. Vienīgi bija ļoti manāms tas, ka personāls tik ļoti pie visa pieraduši, ka nespēj vairs saprast, ka man tas viss ir pirmo reizi un es nezinu ne kur jāiet, kas jādara un kāpēc jādara tas un ne cits. Biju ļoti apmulsusi. Nu apmēram tā, ka ienāk palātā māsiņa un saka man: "Ejam!". Nepaskaidrojot ne uz kurieni, ne kāpēc, ne kas notiek vispār un vai vajag kaut ko paņemt līdzi... Izrādās, ir jāiet uz dzemdību zāli, vīrs var nākt līdzi un jāpaņem pirmās mazuļa drēbītes, mani liks pie sistēmas. Nu a kā es to varēju zināt??? A viņiem tā ir standarta procedūra...

No visām 4 maiņām neviena slikta darbinieka un no visiem tikai pozitīva un sirsnīga attieksme

To pašu es varu teikt par RDZN. Turklāt vēl piebildīšu - par slikto pieredzi vienmēr vairāk stāstīs, nekā par labo un to arī vairāk atcerēsies...

Par attieksmi jāmaksā ielenei, personālam cilvēcīga attieksme ir profesijas pienākums. Nepatīk darbs, lai iet strādāt citur. Strādājot Gaiļezerā pirms kāda laika, esmu piedzīvojusi, ka pacientam salauž ribas, nozog vērtslietas un kukuļošana iet pilnā sparā, kas starp citu ir krimināli sodāms pārkāpums. viss nelāgais ir tikai stāstu līmenī. Ir jānofilmē, jāieraksta un jāaizstāv savas tiesības. Pirms kāda laika klejoja video, kur ārsts iekrauj pacientam, kam tikko veikta sirds operācija pa krūškurvi...ziniet, viņš nomira. Un Latvijā, starp citu, ir viena no lielākajām zīdaiņu mirstībām dzemdībās ES.

Mnēmosine, es neņemu ļaunā, jau minēju,ka šī tēma man liek uzvilkties, jo sajūtas ir tik bezspēcīgas. Un aizsviļos.. atvaino,ja asāk atbildēju.
paldies par novēlējumu! mēs ticam labam iznākumam!

Bet tiešām, ja ir meitenes, kas gājušas kam tādam cauri, kad ārsts ir neprofesionāls un izlemjat spret soli, sūdzēties (un nomainīt ārstējoso ārstu), padodiet man kaut privāti ziņu.

Aaaa, atcerējos gan. Nākošajā dienā pēc dzemdībām pie mums palātā no rīta ienāca māsiņa un pateica, ka šodien ir vienas dakteres dežūra, kura ir no RDzN un viņa esot tāda nedaudz nelaipna un ar padomju laiku domāšanu. Pabrīdināja, lai ko viņa neteiku, lai mēs nesatraucamies... Pēc laiciņa ieradās šī ārste. Nosvēra mazo un paziņo, ka bērnam ir kritiski krities svars (kādi 100g mazāk bija laikam), viņš ir ļoti dzeltens (bija nedaudz dzeltens) un tas viss ir manas nolaidības dēļ - man ar pienu kaut kas neesot kārtībā, par maz noteikti un es ļoti slikti mazo baroju. Pienāca uzrāva man halātu aukšā un davaj krūtis spaidīt, no kurām piens smukā strūklā izšļācās viņai uz halāta... :D Es viņai neko neatbildēju... Bet nu jā, cik nekompetentam ir jābūt ārstam, lai kaut ko tik debīlu paziņotu?...

Ķirsītis esmu tevi manijusi grūtnieču beztēmā, tu tiesi gaidi mazuli, ja?
Tad man jājautā, kāda motivācija ir iedziļināties šādās negācijās, tēmās par mazuļu augsto mirstību, ārstu neprofesionalitāti utt.. Vai tiešām ir vēlme piesaistīt sev to, no kā tik ļoti bail?
Kad biju stāvoklī es ļoti apzināti centos distancēties no tādām tēmām, tādiem viedokļiem, tādām domām. Jo kuram no tā paliek sliktāk? Tikai konkrētajai grūtniecei un viņas mazulītim, kurš jūt savu uzvilkto un nobijušos mammu.
♊ Bija gadījums pirms diviem gadiem, kad Madonas slimnīcā,dzemdībās nomira mazulis, nu, cik zinu, tas bez sekām nepalika, lai gan aizgāja ne konkrēti vainīgā ārste, bet citas nodaļas ārstes, nomainījās nodaļas vadītāja,laikam cietušie dabūja savu prasīto kompensāciju. Tētis ļoti nikni cīnijās visos mēdijos.

Par attieksmi jāmaksā ielenei, personālam cilvēcīga attieksme ir profesijas pienākums. Nepatīk darbs, lai iet strādāt citur.

Realitāte ir tāda, kāda tā ir, pienākums vai ne. Par to iešanu strādāt citur gan mazliet naivii.

Es vienkārši esmu strādājusi tajā nozarē, cīnījusies pret saviem kolēģiem par cilvēcīgu attieksmi pret pacientiem. Mani šī tēma skar personīgi, jo man tuvi cilvēki ir cietuši personāla nolaidības dēļ. Protams, kad sāksies dzemdības, es neieņemšu kareivīgo nostāju. Cerēšu sagaidīt patīkamu un profesionālu attieksmi, bet vienkārši par to ir jārunā. Vienkārši esmu biju aizkulišu otrā pusē, es zinu, ka varbūt gadījumi, kad māsiņa, piemēram, sakasās privātajā dzīvē un tad lej savu žulti uz pacientiem, kolēģiem. Es koncentrēšos uz dzemdībām , mani atbalstīs vīrs un es negrasos stūķēt naudu virssvārcī kādam mediķim, lai pret mani neizturās kā pret gaļas gabalu.

esmu izteikusies par māsas dzemdību pieredzēm, bet tas tik ļoti neattiektos uz izvirzīto jautājumu, tur vienkārši bija nolaidība, bet ja par attieksmi - vai 40 ls nozagšana skaitās? vienvietīgā palātā, kur iet TIKAI māsiņas? jeb precīzāk - māsas mantas pārnesa māsiņa.

Ak,mans dievs.Man laikam berni NEKAD nebus :O Meitenei kurai arste saka spaidiit krutis,bet ja tu negribetu barot ar kruti? Ka taa vispar var dariit? Apbrinoju meitenes kuras pec shadas pieredzes vel spej radiit bernelus.

Bet vēl jau ir neizslēdzams faktors ik viens cilvēks. Proti, tas kā viņš uztver to, kas ir negācija, kas ir neitrāla attieksme un kas ir sirsnība. Ir pulka ļaužu, kuri mūsdienās, pat vienaldzīgu acu skatienu iztulko kā īgnu ģīmi un skaļas lamas.
Par šo man nesen nāca tāda tiešā apskaidrība. Jo atnāca klients, no otra biroja. Un teica, ka tur pie administratores neies, jo viņa ir nelaipna un dusmīga. Sākumā paplātiju plecus, atvainojos. Bet pēc tam aizdomājos, tā meitene, nekad mūžā nav bijusi nelaipna, viņa tikai pati par sevi pēc dabas ir ar tādu vienaldzīgu skatienu. Neprot parādīt emocijas ne sejā ne runas intonācijā. Bet redz, klients, atnāca pilnīgi uz otru biroju, jo uztvēra to kā nelaipnību.

Churchill, zelta vārdi :) Grūtniecēm un dzemdētājām šis varētu būt īpaš izteikti hormonu dēļ...

Nevajag aarstus likt vienaa plauktinjaa ar vecmaateem, maasinjaam. Taas ir divas preteejas lietas. Aarsti ir padsmit gadus studeejushi, augsti izgliitoti cilveeki. Lielaakaa dalja no tiem ir pieklaajiigi, lai gan vienmeer ir iznjeemumi. Sirsniiba un laipniiba ir rakstura iipashiiba nevis profesionalitaates kriteerijs, taapeec gaidiit no visiem to- veltas ceriibas.
Vecmaates un maasinjas gan vienaa maisaa liekamas, jo vinjaam ir tikai arodskola 3-4 gados pabeigta. Arodskolaas un veel tik iisaa laikaa augsta inteligjence un kultuuras liimenis nerodas. Taapeec maasinju un vecmaashu attieksme ir tik diametraali preteeja- taas, kas naak no inteligentaam gimeneem, izturas normaali, laipni un jauki, bet citas- kaa galjas skaldiitaajas. Sieviete, kas tikusi pie inteligentas vecmaates nekad nesapratiis to, kura traapiijusies pie citas. Vari buut ideaala dzemdeetaja, bet ja tai nopiipeejushai vecmaatei ir slikta oma vai nepatiik tava acu kraasa, cilveeciigu attieksmi neredzeet kaa savas ausis. Es esmu jauka pret mediciinas personaalu vienmeer, bet arii es esmu sanjeemusi dazhkaart rupju, neiecietiigu attieksmi. Ne vienmeer darbojas princips- kaa es tev, taa tu man. Tas vairaak darbojas ar aarstiem
Ar maasinjaam-laimes speele.

LV mediķi ir pārstrādājušies divās slodzēs, katrs strādā savas 240-300h mēnesī, tāpēc viņi ir kā skabarga pakaļā vairums, negrib atbildēt uz jautājumiem u.c. Un tāpēc privātpraksēs jums šķiet, ka ārsti ir kompetentāki, jo viņiem ir laiks ucināties ap pacientu - atalgojums ir atbilstošs un slodze tikai viena - kā tam normāli būtu jābūt. Žēl, ka tā, ka kādam emocionāli jācieš(pacientam šajā gadījumā) no viņa neatkarīgu apstākļu dēļ.

Par naudas došanu - nu tas gan ir sviests, tā nav.. Neviens ārsts negrib, lai viņa pacients nomirst.

Man viss dzemdībās attieksme patika, viss bija pat ļoti labi, vienīgais viena no vecmātēm man nepatika, ļoti cerēju, ka nākamajā dienā viņa nebūs. Viņa visu darīja tā rupji?, kad bija jāsēžas uz krēsla, lai pārdurtu ūdeņus viņa man tā saka : "tu nu gan esi baigi uzrijusies.", tas man lika justies visu atlikušo vakaru dzemdību namā diezgan stulbi, jo tā jau bija viss kontrakciju satraukums utt.

Pati dzemdējusi neesmu, varu vadīties tikai no pieredzes mūsu ģimenes lokā.

Krustmātei, kad dzemdēja bērniņu, dzemdību nodaļas vadītājs (mūsu pilsētā tiek uzskatīts par labāko speciālistu) pēc dzemdībām palūdza papildu samaksu, jo dzemdības esot bija smagākas nekā ierasts. Tas nekas, ka viņu nomocīja diennakti, beigās uztaisīja novēlotu ķeizaru, kas radīja sekas. Bērniņš tagad ir invalīds.

Ar citiem ārstiem saskārāmies, kad slimoja vecmamma.
Viņa bija salauzusi kāju, tētis aizveda viņu uz traumpunktu, kur traumatologs - ķirurgs pēc rentgena pateica, ka lūzums ir tik nopietns, ka viņa nekad vairs nestaigās. Tētis no šoka jautāja, vai tiešām neko nevar darīt. Ārsts skaidri un gaiši pateica, ka jātver maks. Par 100 LVL kāju salika ļoti labi. Lūzums sadzija, kad noņēma ģipsi, ar staigāšanu problēmu nebija. Tās, kuras teiks, ka nevajadzēja maksāt - jā, varbūt. Bet, kad kāju salauza vīra vecmamma, vīramāte atteicās maksāt kaut ko ārstam, un tagad vecmamma sēž uz gultas, jo lūzums sadzija nepareizi, paiet viņa nevar.

Savādāk nebija arī ar citiem ārstiem, kad vecmamma jau nopietni slimoja, bet negribu izplūst negatīvās detaļās, jo tas pašlaiks neko nemainīs.

Pati, paldies Dievam, neesmu tik nopietni slimojusi, tāpēc ar slimnīcu personālu Rīgā neesmu saskārusies.

Pirmās dzemdības man bija 19 gados, lieki piebilst, ka biju meitene naiva, kautrīga un kā jau pirmajā reizē nezināju ne kur manjāiet, ne kas man jādara. Mamma, paziņas un citas dzemdētājas jau laicīgi brīdināja, ka mana vecmāte ir īsta fūrija, nemāk normāli sarunāties, ir rupja utt. Es neko tādu nemanīju - protams, viņa nebija nekāds super puper laipnības iemiesojums, bet savu darbu darīja labi, un varu droši teikt, ka mana pirmā dzemdību pieredze ir pozitīva.
Jaunākā meita arī dzima tajā pašā slimnīcā, tikai vecmāte bija cita. Varu teikt vienu - viņa manu bērnu izglāba! Meitiņa piedzima 2 ned. par vēlu, neelpoja, nabassaite bija 5 reizes aptinusies ap kaklu. Bet gan vecmāte, gan māsiņas darīja visu, lai mans bērns būtu sveiks un vesels, tajā pašā laikā parūpējoties arī par mani.
Abas reizes neko papildus nemaksāju, ne par atsevišķu palātu, ne arī kaut kādus kukuļus.

Neattaisnojot bezatbildīgos un neprašas mediķus, es tomēr vienmēr esmu domājusi, ka dzemdēt vajag tām, kuras ir emocionāli noturīgas. Dzemdības ir sāpīgs process, tāpēc katrs nepareizi pateiktais vārds tiek uztverts sāpīgi. Protams, ir robežas, kuras personālam nevajadzētu pārkāpt, bet lielā daļā gadījumu tās dāmas ir pašas vainīgas pie tās attieksmes.

Man viena vecmāte ar vairāk nekā 20 gadu pieredzi stāstīja, ka viņa ir pat pliķējusi dzemdētājām, jo, tiešām, liela daļa paliek neadekvātas, nespiež, pasaka, ka nevar. Un tajā mirklī tiešām bērns var aiziet bojā.

Rdzn dzemdeeju, naakošreiz gribeetu citur, nekas traks, bet nu..
Piekriitu kaa te viena meitene rakstiija par tur arsteejosiem arstiem.
Kaa piem, anesteziologe - diezgan nelaipna, steidziiga un vsp neapmierinaata, ok iespeejams neiistajaa mirklii traapiiju, jo taja naktii bija piedzimusi 37 beernini, un vina esot noskreejusies.
Vecmaate ar maasinu man bija ok, nevaru suudzeeties.
Ķirurgi bija man labi, visu izstaastiija, akuraati riikojaaas un aatri.
Beernu arste galvenaaa gan man šaubas uznaaca, puukis, kaa jau te mineeja. Visas dienas ko pavadiiju, neredzeju vinu kaut pasmaidam. Citas beernu maasinas ar taadas hmm, nekaadas? Varbuut taa tikai mana nodalaa bija, nezinu kaa citur.
Arii gribeeju aatraak tikt prom,jo visaadas replikas naacaas dzirdeet, par bernu barosanu ariii,jo pienins saakuma bija man maz, tad saka biedeet par sisteemas liksanu utt! Nu nezinu kaada sakaraa, tik traki jau paarspiileet nevajag.
Bija visaaadi nejauki siikumi ko vnk gribas aizmirst! :)

Padalīšos arī ar savu pieredzi. Dzemdēju 2011.g. Aizbraucot uz Rdzn uzlika uz galda un pētija atvērumu, savā starpā ārstes ķiķināja un man neko neskaidroja, nogulēju tur min. 20 līdz man pateica- pagaidiet atnāks ārsts no kkura tur stāva un paskatīsies, mēs nezinām ko darīt. Beigās nolēma par labu ķeizaram. Vienīgā kas skaidroja situāciju un mierināja bij anestezioloģe. Operācijas laikā pāris māsiņas lasīja žurnālus un tikai anestezioloģe man jautāja kā jūtos un vai varu elpot. Pats jautrākais sākās pēc dzemdībām. Arī tiku bakstīta un visādi mācīta par to kā bērnu aprūpēt utt. taču jautrākās bija procedūras (zāles, ko laida pēc operācijas) katru dienu bija jāiet pilināt katetrs pie māsiņas. Pēdējā dienā laižot pēdējo pudelīti, tā netek, sāk iet asinis no vēnas atpakaļ pudelē uz ko māsiņa pasmaida pačakarē kko.. aij netek, nu nekas tev nevajag.. Tāda pavirša attieksme no viņas bij katru reizi mainoties personālam. Katetri tika likti roku locītavu vietā, bērnu pacelt tā nebija iespējams par ko vēl dabūju dzirdēt asu kritiku..
Tā kā man bija ģimenes palāta v.istabu nenācās dalīt, taču gādīgā apkopēja vienmēr iespērās wc tad, kad tur atrados es. (krampītis, protams, durvīm nebij) ar tekstu- (atverās durvis- tuk tuk esmu klāt... ) Izbrauca tualeti ar savu birsti, tad izmazgāja manu istabu (cik higiēniski tīri)

Bet tas jau baigi piekasoties, protams, nekad nebūs ideālo slimnīcu un personāla, vienmēr atradīsies, kāds kurš nebūs labākajā garastāvoklī...

Vislielāko prieku un jauko attieksmi es saņēmu tieši no pavārītēm, paldies viņām mīļš. Pēc ķeizara nevarēju paiet, un viņas tiešām lutināja un pašas atnesa un aiznesa visu, vēl apjautājoties par bebuci.

Pēc šīs pieredzes, sajūsmas par Rdzn nav, taču tādēļ neapsveru domu nedzemdēt, ar otro bērnu ņemšu līdzi vīru, lai atbalsta un pasaka savu lielo vārdu.