melot sev

Cenšos sev nemelot, bet reizēm tas ir beizbēgami - kaut vai, lai pati sevi pasaudzētu. :)

* neizbēgami
(es šodien nemāku rakstīt :D)

Jā, man liekas, ka es meloju sev. Es sarunājos ar sevi kā ar citu cilvēku citreiz. Laikam, smieklīgi izklausās, nezinu kā pat pareizi to pateikt :D
Ir tā kā Milla saka, lai sevi pasaudzētu, vai lai nejustos vainīga par savu slinkumu, kaut ko sameloju sev

Jā, es meloju sev. Bet drīzāk tā, ka sameloju sev par to, cik slikti viss ir. Lai gan nav. Bet es sev iestāstu, ka ir. Meloju sev. Un tad ik pa brīdim atmostos un secinu, ka nav jau nu nemaz tik traki, kā biju sev iestāstījusi.

Es sev nemeloju :D Kā ir, tā ir! Nu tā vismaz es domāju, gan jau ir bijušas situācijas, kad arī sev esmu samelojusi, kaut neapzināti...

Dažreiz sanāk sev samelot, bet es to nesaucu par meliem, bet gan mēģināšanu sevi par kaut ko pārliecināt, ja iekšēji nav tās pārliecības.

Es bieži sev meloju, bez tā būtu grūti katru rītu piecelties un darīt lietas, kurām neredzu ne gala, ne malas...

Dažreiz sanāk sev samelot, bet es to nesaucu par meliem, bet gan mēģināšanu sevi par kaut ko pārliecināt, ja iekšēji nav tās pārliecības.

++, es to dēvētu par sevis apmānīšanu, vienreiz pasaki sev, cik viss man forši, otreiz, un tā pamazām, pamazām sāc arī dzīvot uz tās nots,ka tiešām ir forši, lai gan ne vienmēr viss ir forši. (nav domāts burtiski, bet kā piemērs)
Vispār pēdējā laikā, kā jūtu kautkādas negatīvas/skumjas sajūtas sevī, sāku domāt labas, domas un sev iestāstīt, ka jā, man ir viss pilnai laimei, un pat ja kautkas trūkst, vēlmi dabūt to lietu iztēlojos tik spēcīgi, ka rodas sajūta, ka viņa man ir. Ajj, daudz darba ar iekšējo pasauli priekšā, bet es zinu,ka tas ir to vērts. :)

Jā, visu laiku sev meloju, ka izdarīšu to un to noteiktajā laikā, bet izdaru vienmēr citā laikā.